Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pēdējais skrējiens pa kāpnēm. Un tad gultiņā! Tā aizritēja viss gads, diena dzina dienu. Mēs bijām vingrākie simtgadnieki visos Camonijas tornado perpetuum mobile\

Lielā diena vairs nebija tālu. Beidzamajā mēnesī mēs izdalījām savu mantību un dārgumus pārējiem tornado iedzīvotājumiem. Savu manuskriptu — virpuļviesuļnieku dzīvesstāstus — es gribēju novēlēt Foncotāram.

"Nē, paldies," tas atteicās. "Es došos līdzi."

"Tu gribi mums doties līdzi? Pēc tām šausmām, ko tu pieredzēji, mēģinādams lauzties cauri tornado apvalkam?"

"Es visu apdomāju," vecais atbildēja. "Prāta man jau tāpat vairs nav. Kas zina, varbūt es to dabūšu atpakaļ. Ko es varu zaudēt?"

86 400… 86 399… 86 398…

Pēdējā diena bija klāt. Gandrīz neviens no mums jau divas naktis nebija gulējis. Pēdējā brīdī Foncotāram bija nosprieduši piebiedroties vēl divi tornado iemītnieki, un viņus vajadzēja satrenēt pēc paātrinātas programmas. Palicēji bija mums sarīkojuši aizkustinošas atvadu svinī­bas ar pašceptām kūkām, pašu zīmētiem plakātiem ("Lai jums veicas!", "Ne asakas!", "Stulbeņi!"). Veci draugi (šajā gadījumā šo vārdu vēl varēja lietot tā sākotnējā no­zīmē) atvadījās ar asarām acīm. Tika sacītas patētiskas runas, slavinot vecos laikus, — man atlika vienīgi cerēt, ka tas viss drīz beigsies, iekams dažs labs sajūtināsies tik tālu, ka nolems palikt tornado. Tad mēs nokāpām viesuļa dziļumos.

65 524… 65 523… 65 522…

Tā pilnīgi noteikti bija mana mūža visgarākā diena, un kas par to, ka šajā vietā vispār nebija laika. Katra ne­

esošā laika sekunde noritēja man par muguru kā sviedru pērlīte.

12 345… 12 344… 12 343…

Pēdējie iesildīšanās vingrojumi.

1432..      . 1431… 1430…

Pēkšņi man uzmācās milzīgas šaubas. Man taču nebija itin nekādu pierādījumu, ka mans nodoms tiešām ir īsteno­jams. Es mūs visus ievedīšu pazušanā.

233..      . 232… 231…

Pēdējās četras minūtes. Es vēl varēju visu apturēt.

120..      . 119… 118…

Divas minūtes. Un ja mūs visus piemeklē Foncotāra Huēso liktenis? Tornado, pilns ar jukušajiem! Nē, šis pasā­kums ir jāatceļ, un punkts. Vai varbūt tomēr…?

60..     . 59… 58…

Pēdējā minūte. Lai notiek, kas notikdams, es bēgšu.

20..     . 19… 18…

Atcelt šo neprātu!

14..     . 13… 12…

Bēgt.

10..     . 9..

Nebēgt.

7..     . 6…

Bēgt.

5..     . 4…

Nebēgt.

3, 2,1… nulle!

Ai, vai nav vienalga: bēgt!

Patiesības

mirklis

Tornado žņerkstēdams apstājās. Mūsu rīcībā bija tieši viena minūte, minūtes laikā mēs varējām izrauties no sava ceļojošā cietuma. Vīri pa divdesmit rakās cauri tornado ap­valkam, katrai grupai bija desmit sekunžu laika. Mēs ar Balduānu bijām starp pēdējiem. Viss noritēja saskaņā ar plānu: pēc piecdesmit sekundēm jau gandrīz visi bija ārā.

Vēl desmit sekundes. Mēs ar Balduānu un pārējiem ar galvu pa priekšu metāmies tornando biežņā. Man nebija nekādu nepatīkamu izjūtu, nekādu murgainu tēlu: roko­ties cauri apvalkam, mani pārņēma jauka eiforija. Jutu, kā muskuļi saspringst, kā izgaist svina smagums dzīslās. Urbos uz priekšu. Ar spēcīgiem rāvieniem sviedu tornado drazu pa labi un pa kreisi, piesargādamies, lai nejauši ne­trāpītu mutē. Te pēkšņi mana roka vairs nesatvēra neko, un tad arī galva izlauzās brīvībā. Atkal no jauna ieraudzīju debesis, apmēram divus metrus lejāk bija tuksneša zeme. Es vienkārši kritu, diezgan neveiksmīgi piezemējos uz

asteskaula, taču uzreiz pietrūkos kājās, lai mestos prom, drošībā. Pārējie jau skrēja uz visām pusēm, lai paslēptos aiz klintīm.

Tornado brākšķēja un šņirkstēja: tas atkal sāka kustēties. Nespēju noturēties, nepametis skatienu pār plecu — kuram vispār dzīvē gadās iespēja apbrīnot nekustīgu tornado? Tas izskatījās kā plaisa mākoņos, kā milzu kalns, kas ietriecies zemē. Šņirkstoņa pārtapa rēkoņā, man tieši blakus zemē ieurbās akmens vīra augumā. Apcirtos un, ko kājas nes, metos turp, kur manīju nelielu zemes valni. Cik atsperīgas bija manas kustības, cik spēkpilnas! "Līdaciņā" pārlēcu pāri mūrim un sakņupu tā patvērumā.

Virpuļviesulis dārdēdams atkal pieņēmās spēkā. Mums pāri šāvās klintsakmeņi, gaisā sacēlās putekļu vērpetes, ap­kārt lidoja apstulbuši skorpioni un smilšu odzes.

Tornado rēkdams aizbrāzās tālāk un nozuda tuksnesī.

Mēs palikām stāvam un vēl ilgi apbrīnojām cits cita jauneklīgos vaibstus, izteicām un saņēmām apsveikumus par ziedošo izskatu un plikšķinājām cits citam pa plecu. Kādam bija paķēries līdzi spogulītis, tad nu visi ap to drūz­mējās.

Pēc tam mēs gājām katrs savu ceļu. īsons Bro gribēja meklēt nāvi, viņš bija dzirdējis, ka Pekas salā esot tāds skābes ezers, kurā izšķīstot pat dārgmetāli. Slagūda mērķis bija Padruves, jo es viņam biju pastāstījis par savu toreizējo sastapšanos ar bollogu. Viņš dzīrās tur sēdēt un gaidīt, līdz garām nāks kāds eksemplārs ar galvu.

Foncotārs Huēso izskatījās cauruncauri saprātīgs. Viņš ne tikai bija kļuvis jaunāks, bet arī atguvis prātiņu. Tomēr

mani visvairāk mulsināja tas, ka viņam rokās bija mazs bērns.

"Tas ir Votāns no Oslo," viņš bilda, šūpodams mazuli. "Mēs nepadomājām par to, ka viņš vienīgais tornado bija nonācis, būdams jauns. Tagad, laužoties cauri apvalkam, viņš ir kļuvis vēl jaunāks."