Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Pēc tam es mēģināju arī pārējos tornado pilsētas iedzīvo­tājus pierunāt bēgt kopā ar mums. Votāns no Oslo, Slagūds Ādascirms, īsans Bro un vēl daži neprāši piekrita bez vārda runas, turpretim ar gandrīz visiem pārējiem gāja grūtāk. Pēc kāda laika man apnika noņemties, katru atsevišķi pārliecinot (turklāt man vienlaikus vēl arī vajadzēja skaitīt atsprākleniski), tādēļ es sasaucu sēdi sanāksmju namā un izklāstīju savu plānu visos sīkumos, ņemdams palīgā lielu skolas tāfeli, kuru līdz ar krāsainiem krītiņiem biju aizņē­mies no galvenās noliktavas.

Mans plāns netika uzņemts ar urravām. Tornado pilsētas iemītnieki bija atradinājušies no pārmaiņām dienas režīmā, viņus vairs neaizrāva dēkaini plāni un vēl jo mazāk — fiziska piepūle. Pēc mana priekšlasījuma sākās satraukta purpināšana, dažas balsis pat skaļi kliedza: "Blēņas!", "Bērnišķīga vieglprātība!" un tādā garā. "Kāpēc mums vis­pār kaut kur jābēg? Kāpēc būtu jābēg no paradīzes?" man iebilda. "Mums te ir viss, kas vien vajadzīgs. Ēdamā un

dzeramā pietiek. Labu grāmatu ari. Mūs te gaida gandrīz mūžīga dzīvība!"

Daudziem iemītniekiem pa šo laiku bija izveidojusies ilg­gadēju cietumnieku mentalitāte. Viņiem bija bail no brīvības, bail no svešās pasaules tur, ārā, bailes no patvaļīgas dzīves.

"Kurš var garantēt, ka, iedami cauri tornado apvalkam, mēs atkal kļūsim jaunāki? Ja nu mēs vēl vairāk novecosim? Ja nu mēs tā aiziesim bojā?" viens brēca.

Tādus argumentus nav viegli atspēkot.

"Te, iekšā, es varbūt nodzīvošu vēl divdesmit tūkstošus gadu, kas zina, varbūt ij vairāk. Ārā — augstākais, piecdes­mit, un arī tikāt tad, ja tā atjaunināšanās vispār izdosies. Un tas esot labs plāns?"

Es vēl mazlietiņ patricināju gaisu, sprediķodams par gribas brīvību un gatavību riskēt, par svaigu gaisu un labu redzamību, cenzdamies pa vidu neaizmirst arī skaitīšanu. Visā visumā — ne sevišķi pārliecinoša uzstāšanās.

"Varbūt jūs gribat kļūt tādi kā Foncotārs Huēso?" viens no vecajiem kliedza.

"Ei, kas tad nu? Kas man vainas?" atsaucās Foncotārs, kas nesen atkal bija sācis iziet ļaudīs un pat bija ieradies sa­nāksmē. Viņš šo jautājumu nesaprata.

Daudzi vienkārši cēlās kājās un devās prom. Šo publiku arī gada laikā neizdosies pārliecināt. Pārējie — apmēram trešdaļa tornado iedzīvotāju — palika sēžam un vismaz bija gatavi par to runāt. Uzkavējās tie, kas virpuļviesulī bija ieradušies ne pārāk sen, bija izredzes, ka viņu draugi un paziņas vēl ir dzīvi. Un tie, kas arī sirmā vecumā nebija zaudējuši savu nepārspējamo bezbailību.

15 678 978… 15 678 977… 15 678 976…

Tā pagāja pusgads. Šajā laikā nostiprinājās šķelšanās starp to tornado iemītnieku trešdaļu, kas bija gatava bēgt,

un divām pārējām trešdaļām, kas turējās no mums tā patā­lāk, iespējams, baidīdamies inficēties ar mūsu nesaprātīgo pārgalvību.

Savukārt mēs, bēgšanai gatavie, pastāvīgi satikāmies tējnīcā, stratēģiski gatavodamies izkāpšanai no tornado. Vispirms nāca teorētiskā daļa. Mēs diendienā pārbaudī­jām atlikušo sekunžu skaitu, rasējām tornado shēmas, aprēķinājām tā apvalka stiprību un augstumu. Līdztekus pārmeklējām viesuļa lejasdaļu, lūkodamies pēc piemērotas izlēkšanas vietas. Izšķīrāmies par kādu punktu, kurā ap­valks izskatījās salīdzinoši plāns un kuram mirklī, kad vie­sulis apstāsies, vajadzētu atrasties apmēram divus metrus virs zemes.

13 478 333… 13 478 332… 13 478 331…

Treniņi

Visu gadu mēs fiziski gatavojāmies bēgšanai. Visi bijām ārkārtīgi sliktā formā, un pie vainas bija ne tikai vecums, bet arī ērtā dzīve tornado iekšķumā, labais ēdiens un ierobe­žotās pārvietošanās iespējas. Un, galu galā, kāda vajadzība uzturēt formu, ja tu arī tāpat dzīvosi bezmaz mūžīgi?

Toties bēgšana nozīmēja fizisku piepūli, mums vajadzēja pēc iespējas ātrāk izrakties cauri nobirām un izveicīgi izlēkt ārā no pāris metru augstuma, piezemējoties tik veiksmīgi, lai uzreiz pietrūktos kājās un mestos prom, iekams tornado no jauna savērpjas kārtīgā viesulī. Mūsu kauli, muskuļi un dzīslas izlaušanās laikā — cerams! — atkal kļūs jaunākas, taču arī refleksiem jābūt pienācīgā līmenī. Tādēļ mēs uz­sākām ikdienas treniņus, par kuriem no sirds zobojās tie tornado iemītnieki, kas bija nolēmuši palikt.

Dienu sākām ar skrējienu pa kāpnēm: vienu reizi lejā, vienu augšā. Desmit minūšu atelpai.

9 345 436… 9 345 435… 9 345 434..

Pēc tam nāca atspiešanās no guļus stāvokļa piecpadsmit reižu bez pārtraukuma. Saprotams, to varēja paveikt tikai pēc zināma treniņa.

8 905 778… 8 905 777… 8 905 776…

Pietupšanās — ikru muskuļu nostiprināšanai. Simt pie­tupienu dienā.

7 670 886… 7 670 885… 7 670 884…

Vēl viens skrējiens pa kāpnēm, pēc tam pusstundu joga — lai atslābinātos. Pēc tam viena kāpņugolfa partija tāpat vien, īsinot laiku.

6 567 113… 6 567 112… 6 567 111…

Pievilkšanās.

5 654 336… 5 654 335… 5 654 334…

Vēderprese.

4 111 699… 4 111 698… 4 111 697…

Boksēšanās ar ēnu.

3 458 224… 3 458 223… 3 458 222…

Lēkšana ar lecamauklu.

2 444 679… 2 444 678… 2 444 677…

Pieliekšanās.

1 343 667… 1 343 666… 1 343 665…