Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Slagūds gaidīja gadu, gaidīja divus, gaidīja trīs gadus. Pēc desmit gadiem Slagūds sāka domāt, vai nevajadzētu mainīt amatu. Ar bollogu medīšanu viņam vēl nebija izde­vies nopelnīt ne pušplēsta graša, tā viņš vēl paliks bez pen­sijas, — un te pēkšņi viņš izdzirdēja tālīnu dārdoņu.

BU-BUMMS!

Tas bija bollogs. Kas vēlu nāk, tas labi nāk.

BU-BUMMS!

Pēkšņi Slagūdam sāka trakoti svilt ausis — viņam taču nebija ne jausmas, kā var nokaut bollogu.

BU-BUMMS!

Bollogs jau bija gandrīz turpat pie Slagūda būdeles. Sla­gūds satraukti skraidelēja šurpu turpu, lauzīdams galvu, kā lai piebeidz milzeni, bet tālumā atskanēja rīboņa:

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Vēl viens bollogs?

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Nē. Bollogi taisa BU-BUMMUS!

BRŪ-Ū-Ū-Ū.J

Tas bija tornado.

No pretējās puses uz Slagūda būdeles pusi brāzās virpuļviesulis.

Tornado un bollogs sastapās tieši pie Slagūda būdas. Jebkurš cits brēkdams mestos bēgt, turpretim Slagūdu tas uzvedināja uz domu, kā pievārēt bollogu: viņš ļaus, lai tor­nado viņu sagrābj un paceļ gaisā. Tad viņš no virpuļviesuļa uzlēks bollogam virsū un žņaugs tik ilgi, līdz milzenis būs pagalam.

Slagūds braši ielēca viesulī un arī žigli tika nogādāts augšā. Taču tur viņu gaidīja nepatīkams atklājums: izrādījās, ka bollogiem nav galvas, tātad nav arī kakla, aiz kā viņus varētu žņaugt. Šī bija pēdējā doma, iekams virpuļviesulis ierāva viņu savās iekšās.

Tā Slagūds nonāca tornado.

3.    Votāns no Oslo, džentlmenis-dēkainis

Votāns no Oslo virpuļviesulī ļoti izcēlās. Viņam vienīga­jam nebija bārdas un sirmu matu, un viņš bija, augstākais, trīsdesmit piecus gadus vecs. Milzīgā pretstatā Slagūdam Votāns no Oslo tornado bija cilvēks ar vislabākajām ma­nierēm, cildens dēkainis, kura senči bija nākuši no Ziemeļeiropas. Taču viņam bija vājība uz visvisādām derībām. Ja viņam piedāvāja derības, Votāns vienkārši nespēja atteikties, lai cik augstas bija likmes un cik niecīgas bija viņa izredzes uzvarēt. Ja Votānam kāds teica: "Varu saderēt uz miljons Atlantīdas pirām, ka tu neuzdrošināsies uzkārt kaklā zvanu un skraidīt pa mežu, kurā čum un mudž vilkači ar absolūto dzirdi," jūs varat būt droši, ka Votāns jau bija ceļā uz tuvāko zvanu pārdotavu.

Visās derībās Votāns uzvarēja, it kā veiksme būtu pašrocīgi viņu izredzējusi, lai visi redzētu, ka veiksme tiešām pastāv. Vienīgā neraža, ka viņam vajadzēja uzvarēt tik daudz neprā­tīgās derībās vienlaikus, ka tik tikko pietika laika ievilkt elpu.

Starp citu, reiz viņš tiešām naktī izskrēja cauri kādai Dienvidcamonijas birztalai, kurā dzīvoja visēdāji vilkači, kuriem turklāt vēl bija ārkārtīgi jutīgas ausis. Šie neradījumi ar kājām pa priekšu bija aprijuši pulka nekaitīgu ceļagājēju tikai tāpēc vien, ka tie šajā birztalā aiz pārpratuma bija uz­kāpuši uz kāda sausa žagara. Droši vien nav vajadzības te piemetināt, ka Votānam kaklā karājās prāvs pusdienu zvans ar trim mēlītēm.

Kad viņam uzklupa pirmie četri vilkači, Votānam ienāca prātā pie viena paveikt citu pienākumu. Viņš bija saderējis ar kādu suņabuku (ar to viņam bija noslēgtas vēl trīs de­rības), ka spēs vienā naktī atsvabināt no lāsta trīs vilkačus uzreiz, pilnmēnesī bez misēkļiem noskaitīdams Dullgardas buramvārdus atsprākleniski.

Bija pilnmēness, vilkaču tuvumā bija pietiekami daudz, un Dullgardas buramvārdus Votāns izgudrēm bija iemācī­jies jau priekšlaikus, zināms — atsprākleniski. Tā nu viņš tos izkliedza.

Viņš pats apstulba, kad trīs vilkači tūdaļ atguva savu sākotnējo izskatu, proti, kļuva par, attiecīgi, kūdrraci, troļļu mednieku un maiznieka mācekli. Turpretim ceturtais vilka­cis bija puskurls un nepārvērtās, bet vienā mierā darīja to, ko vilkači vislabāk pieprot: atieza zobus un lēca Votānam pie rīkles. Taču tajā pašā brīdī Votāns tika parauts gaisā — bija iesaistījies glābējzaurs, kas kontrollidojumā virs Dien­vidcamonijas teritorijas bija izdzirdējis zvana šķindoņu un pacietīgi sagaidījis dramatisko brīdi.

Glābējzaurs nolasīja Votānam pienācīgu sprediķi par to, kā pieklājas uzvesties, un piedāvājās aizlidināt aušķi mājup,

lai būtu drošs, ka tas nepastrādās jaunas muļķības. Votāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu. Taču, lidojot pāri Salda­jam tuksnesim, Votāns pēkšņi lejā pamanīja tornado.

"Kas tad tas?" viņš jautāja glābējzauram.

"Tas ir mūžīgais tornado," glābējzaurs atbildēja. "Vie­nīgais dabas fenomens, kura upurus pat mēs neuzdrošinā­mies glābt. Varu derēt, ka arī tu neuzdrīkstēsies tajā ielēkt."

Zināms, Votāns tūdaļ pietrūkās kājās un lēca.

Tā Votāns nonāca tornado; viņš bija vienīgais, kas bija ielēcis no augšas. Tādēļ arī viņš bija saglabājis jaunību.

Āreče, no tāda koka bija tēsti Camonijas pēdējie cilvēki. Ne gluši visi btja diži vīri, tomēr drosmes trūkumu viņiem nevarēja pārmest.