Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nākamajā dienā devos uz pastu. Tas bija drūms un ne­kārtīgs. Plaukti pie sienām bija tukši, visur rindojās noputē­jušas pudeles. Pa kaktiem stāvēja lielas nodzeltējuša papīra kaudzes. Fonc»tārs Huēso sēdēja tumsā pie papīru grēdām nokrauta galda un kaut ko rakstīja.

"Atvainojiet… vai šis ir galvenais pasts?" es drošības pēc apvaicājos.

"Nē, šī ir maiznīca!" vecais atcirta, pat nepaceldams galvu. Viņš turpināja skribelēt, tad paņēma aprakstīto lapu un iebāza pudelē.

"Piedodiet… es tikai vēlējos uzzināt, kā darbojas vietējā pasta sistēma… tā droši vien ir ļoti sarežģīta…"

Laikam biju uzķēris īsto toni, jo pasta priekšnieks vairs nebija tik errīgs.

"Viss ir pavisam vienkārši," viņš atķērca. "Pasta pudeli no iekšpuses iebāž tornado sienā, un tā tiek nogādāta ārā. Ienākošās vēstules nokrīt no augšas. Atliek tikai uzlasīt."

"Te mēdz būt ienākošās vēstules?"

"Līdz šim nav bijušas! Taču kuru katru stundu var ienākt!"

"Ē… cik ilgi jūs jau gaidāt?"

Foncotārs pakasīja pakausi. Likās, viņš lūkojas plašā ielejā, cenzdamies saskatīt kādu punktiņu pie apvāršņa.

"A-ā-ā… divsimt gadu? Trīssimt? Kurš gads mums te šo­dien ir?"

Mēģināju ievirzīt sarunu citā gultnē.

"Esmu dzirdējis, ka jūs reiz mēģinājāt tikt laukā no tornado?"

"Tas bija tik sen, ka vairs nav taisnība, tas bija kāds cits."

"Bet jūs mēģinājāt?"

"Jā."

"Kā?"

Foncotārs pirmo reizi uz mani palūkojās. Viņš nebūt neatgādināja prātā salauzušos. Gluži otrādi, piepeši viņš izskatījās pēc vieda, veca vīra, kam zināmi visi pasaules noslēpumi.

"Ak tad tev gribas zināt, ko? Jauniņais, vai? Nespēj sa­mierināties ar domu, ka tepat arī būs jānomirst, un kas par to, ka līdz tam vēl dzīvot un dzīvot? Tā?"

Es pamāju ar galvu.

"Tad es tev kaut ko pastāstīšu, manu zēn. Klausies uz­manīgi, jo stāstīšu tikai vienreiz. No tornado laukā ir tikai viens ceļš, tieši cauri apvalkam — tik daudz jau tu pats būsi izdibinājis."

Es vēlreiz pamāju; klausījos tik saspringti, ka negribēju viņu pārtraukt.

"Es nāku no dzimtas, kurā paaudžu paaudzēs bijuši dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji. Mūsu ģimenes annālēs rakstīts, ka mani senči Camonijā nonākuši, kuģodami ar baļķi. Viņi devušies pāri okeānam aiz tīrās zinātkāres bez jebkādiem navigācijas palīglīdzekļiem, sēdēdami uz krituša koka stumbra. To, lūk, var saukt par drosmi, manu zēn."

Es piekrītoši bubināju.

"Kaut kas no tā ir iedzimts arī man. Nekad neesmu atkā­pies briesmu priekšā, nekad, arī tad, ja briesmas bija lielas, bet manas izredzes tās pārdzīvot — mazmazītiņas. Vai tu kādreiz esi uz palmu lapas laidies lejā no tūkstoš metru augsta sasaluša ūdenskrituma?"

Bija vien jāatzīstas, ka šādus priekus vēl neesmu bau­dījis.

"Tamlīdzīgas lietiņas… Esmu darījis tādas… Varētu stāstīt un stāstīt, manu zēn…"

Kaut nu viņš tagad neaizpļāpātos šķērsām!

"Tādēļ arī es šobrīd atrodos tornado," viņš turpināja. "Un tādēļ arī mēģināju izrakties cauri apvalkam."

Jā,jā!

Šausmas

"Tiesa, man izdevās vienīgi iebāzt galvu sienā. Sajūta bija tāda, it kā man ausīs šaudītos zibens, pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā." Foncotāra skatiens pauda šaušalas. "Pa manu galvu sekoja miroņu armijas. Troksnis bija tāds, it kā visa pasaule un viss izplatījums kliegtu. Smadzenes sasala ledū. Tad viss saplaisāja, es sasprāgu sīksīciņās ledus daļi­ņās, tādās kā sniegpārsliņās, un katra pārsla juta savas, ļoti personiskas sāpes. Beigās viss kļuva melns. Es lūkojos izpla­tījumā. Uz mazītiņas stikla planētas sēdēja sarkans pundu­ris, kas vēlējās man pavēstīt divpadsmit svarīgas lietas."

Foncotāra Huēso skatiens atkal kļuva gaišāks.

"Es izvilku galvu no smiltīm. Nākamajā dienā atvēru šo pasta nodaļu."

Foncotārs atsāka rakstīt. Acīmredzot vecais, mēģinā­dams tikt laukā no tornado, bija zaudējis prātu. Likās, tagad visprātīgāk būtu atvadīties.

Kad dzīros doties prom no šī tumšā kambara, Foncotārs mani apturēja.

Svarīga ziņa

"Ei! Paņem šito līdzi un iebāz tornado apvalkā. Ekspressūtījums! Ļoti steidzami! Aiziet, kusties!"

Vecais iegrūda man rokās trīs pudeles, es pieklājības pēc paņēmu arī un gāju ārā. Dziļi ievilku elpu. Iespēju izkļūt no virpuļviesuļa cauri sienai varēja izsvītrot no saraksta.

Ziņkārība bija stiprāka, un es nespēju noturēties, neizla­sījis pudeļvēstules. Izvilku pirmo.

Tur bija rakstīts:

Man kājas kļuva mīkstas, vajadzēja apsēsties uz pakā­piena, lai aptvertu, ko es te turu rokās. Atvēru otru pudeli un sāku lasīt vēstuli:

Arī trešajā pudelē bija tas pats. Man bija nelabi.

Divi vecvīri nāca garām un ieraudzīja mani tā sēžam.

"Kas ir, svarīgas pudeļvēstules?" viens nosmēja.

Otrs ar pirkstu piebungoja pie pieres. "Šīs svarīgās ziņas viņš sūta jau… paga, tūlīt pateikšu… divsimt gadu? Trīssimt? Kurš gads mums te šodien ir?"

Abi smiedamies aizgāja tālāk.

"Tev nebūs atsprākliņ sklurināt!" viens sprauslāja.

"Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!" otrs piebalsoja. Viņiem vajadzēja vienam otru pieturēt, lai no smiekliem nenoripotu pa kāpnēm.