Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Paskaties jele pats!" Balduāns neparasti līdzjūtīgi at­teica. "Tu izskaties pēc prātiņu galīgi izkūkojuša cirkus klauna. Paskaties taču apkārt! Ko tu iesāksi ar visiem šiem krāmiem? Tev te ir kaudzēm maisu ar dimantiem, bet tu ne­vari man piedāvāt pieklājīgu kafiju! Tu peldies naudā, bet ēd atkritumus! Tu tiešām joprojām neesi sapratis? Līdz savai pēdējai stundiņai tu paliksi te, pie mums, viesulī. Atceļa nav! Visas šīs grabažas, ko te esi savācis, tu nekur nevarēsi paņemt līdzi. Un šeit tām nav ne mazākās vērtības. Tu jo­projām neesi samierinājies ar faktu, ka esi tāds pats viesuļa gūsteknis kā visi pārējie."

Balduāns piecēlās un sāka lēni un grūti spraukties uz durvju pusi; kāds zelta zobens izplēsa caurumu viņa uz­svārcī. Nu viņš pagalam pārskaitās. Apstājies uz sliekšņa, viņš vēlreiz pagriezās pret mani.

"Tev ir simt gadu — tad kļūsti beidzot pieaudzis! Jo ātrāk tu ar to samierināsies, jo labāk! Un izmēz no mājas šo drazu!" Izgājis uz akmens kāpnēm, viņš devās lejā uz tēj­nīcu, kur visi par mani zirgojās.

tikšana pie prāta

Es paliku sēžam pie galda, mana galva zem lepnā kroņa bija sarkana. Balduānam bija taisnība, taču ne gluži tā, kā viņam pašam šķita. Es ļoti labi zināju, ka šeit visi mani dār­gumi ir sēnalu vērtē. Biju tos savācis, jo klusībā joprojām cerēju kaut kā izkulties no tornado. Taču, vilkdams mājup zeltu un dārglietas, es biju pavisam aizmirsis par savu pa­lieso mērķi, tas ir, par bēgšanu. Tā to nedrīkstēja atstāt.

Es ķēros pie lietas un vairākas nedēļas noņēmos, pū­lēdamies tikt vaļā no saviem dārgumu krājumiem; tas nebūt nebija vienkārši, jo neviens šeit pēc tiem nekāroja un nepavisam negrasījās iemainīt pret kaut ko tik tiešām jēdzīgu. Utenī šie trauslie vecīši apbrīnojami naski ļinkāja garām manai letei. Tā nu es izdomāju, ka pats personiski apciemošu katru tornado iemītnieku, izmantojot iespēju pie viena apbērt namatēvu ar dārgām dāvanām. Atsacī­ties no dāvanām tornado pilsētā nebija pieņemts, kā jau kurā katrā prātīgā sabiedrībā tas tika uzskatīts par ap­vainojumu.

Es ierados uz tasīti kafijas un devos prom, atstājis maisu ar dimantiem; ieskrēju uz mirklīti, un man nejauši bija līdzi lāde, pilna ar zelta aprocēm; atnācu uzspēlēt šahu un apkārstīju namatēvu ar neskaitāmām pērļu virtenēm. Tā es ne tikai atbrīvojos no pilnīgi nevajadzīgas drazas, bet arī atkal dabūju nobaudīt tornado patiesos dārgumus — kafiju, maizi un tabaku, jo bija pieņemts, ka uz dāvanu jāatbild ar dāvanu. Tiesa, mīļāks es ar savu ciemošanos nekļuvu.

Izsviedis visu balastu, beidzot varēju domāt par bēgšanu. No rīta līdz vakaram staigāju pa tornado, pē­tīdams, kā lai no tā tiek laukā. Meklēju spraugas un plaisas, pa kurām varētu izspraukties brīvībā. Liku lietā pat degunu, ošņādams, vai kaut kur nav kāds dimensiju caurums.

Man bija vienalga, cik ilgi vēl vajadzēs palikt tornado, es vienkārši nebiju radīts tam, lai mūžīgi uzturētos vienā vietā (arī tad, ja šī vieta apskraidīja lielus attālumus!). Gribēju

atkal redzēt debesis un lielo jūru. Alku ieelpot svaigu gaisu un raidīt skatienu kilometriem tālu. Ja kaut kur var iekļūt, tātad var arī tikt laukā: šo mācību biju apguvis Tumšo kalnu pazemes labirintā.

Meklēdams kādu lūciņu vai avārijas izeju, izložņāju visus tornado pilsētas kaktus. Izklaudzināju visas sienas, kā kurmis izrakņāju atkritumu izgāztuvi un apcerēju vis­neprātīgākās bēgšanas idejas, teiksim, ka varētu uzbūvēt gaisa balonu, no apakšbiksēm sadiegt izpletni vai no smai­līšu airiem pataisīt helikopteru.

Taču tornado šķita nocietināts kā visaugstākās drošības kategorijas labošanas iestāde. Nebija zināms, kas notiktu, mēģinot izrakties cauri tornado mūriem, risks bija pārāk liels. No augšas nemitīgi lija visādi smagi priekšmeti, tādēļ arī bēgt lidus bija pārāk bīstami.

Bēgšanas

plāniSāku tirdīt vīrus. Ar laiku noskaidojās, ka gandrīz ik­katrs no viņiem ir lolojis bēgšanas domas. Viņi man stāstīja par tuneļiem, kas pāris sekunžu laikā atkal bijuši pilni ar tornado nobirām, par katastrofu cietušām lidmašīnām, par drosmīgiem sapņiem un sabrukušām cerībām. Laika gaitā man bija jāatzīst, ka visas manas bēgšanas idejas jau ir iz­mēģinātas un atzītas par nederīgām. No tornado bija tikai viena izeja — izlauzties cauri viesuļa apvalkam. Un uz ko tādu neviens nebija sadūšojies.

"Nav tiesa," iebilda Balduāns. "Viens mēģināja."

"Kāds tiešām mēģināja bēgt?" es satraukts taujāju. "Kas tas bija?"

"Foncotārs Huēso, pasta priekšnieks."

Ā, es zināju to sabrukušo nameli tornado kāpņu pakājē, pie tās bija izkārtne PASTS, taču man visu laiku bija licies, ka tas ir joks, it kā tornado iemītnieki smietos paši par sevi. Kāds virpuļviesulī labums no pasta kantora?

"Tajā mājā tiešām kāds dzīvo?"

"Viņš ļoti reti iznāk laukā. Aizej pie viņa! Foncotārs vienmēr priecājas par kompāniju." Balduāns aizgriezās, un es nesapratu, vai viņš, to pateicis, nokāsējas vai no­pūšas.

Foncotārs

Huēso