Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Viņš skatījās uz mani tik ilgi un caururbjoši, kā prot tikai ļoti veci cilvēki: tik ilgi, ka tu vairs nezini, vai viņi vēl skatās uz tevi vai jau ir paguvuši nomirt. Drīz vien es jutos pagalam neērti un lūkoju lauzt neveiklības ledu, uzsākdams sarunu.

"Ē… Labdien! Vai jūs, lūdzu, varētu pateikt, kur esmu nonācis?"

Mana balss atgādināja gadsimtiem neeļļotu cietuma durvju atvēršanos; tā bija tik žņerkstoša un sveša, ka es sa­rāvos. Rādās, ka man kaklā vēl ir kaut kādas tornado drum­slas. Apjucis mēģināju nokremšļoties.

Vecis domīgi, taču bez kaut mazākā pārsteiguma norau­dzījās uz mani, tad tikko jaušami pasmaidīja un atbildēja: "Tu esi paradīzē!"

Kā tad! Tagad viss bija skaidrs: es biju miris. Virpuļviesulis bija man pārlauzis sprandu, biju nosmacis nobiru masā vai dabūjis galu aiz šausmām; tā vai citādi, biju šķīries no dzīves. Biju miris, atrados debesīs, un šis vecis tātad ne­bija neviens cits kā Dievs. Kas cits viņš varētu būt, ar tādiem matiem un bārdu?

Vecis bija piečāpojis pie kāpņu malas un apstājās, pielika rokas pie mutes un iekliedzās tik skaļi, ka viņam atsaucās visas bedres sienas: "Jauniņais! Jauniņais!"

No visiem nameļiem uz kāpnēm iznāca veči; visiem bija gari, sirmi mati un metru garas bārdas, un visi bija vis­maz tikpat veci kā tas, kuru biju noturējis par Dievu. Viņi ar pūlēm rausās augšup pa kāpnēm; tas bija ilgs un grūts process, kura laikā netika izteikts ne pušplēsts vārds. Es neuzdrošinājos neko bilst, jo baidījos pats no savas balss. Veči sanāca man apkārt un ar kaulainajām rokām plikšķi­nāja man pa galvu, taču izskatījās, ka tas ir tāds labdabīgs sasveicināšanās rituāls. Divi svinīgi pienesa man klāt lielu spoguli.

"Skaties spogulī!" viens no abiem pavēlēja — ļoti laipni, taču tādā tonī, ka nepaklausīt nebija iespējams. Visu veču sejas pauda saspringtas gaidas, it kā viņi būtu tēvsmāmiņa, kas noskatās, kā mīļie bērniņi izsaiņo Ziemsvētku dāvanas.

Vilcinādamies ieskatījos spogulī. Vajadzēja piemiegt acis, jo citādi es savu atspulgu nespēju pazīt: mans kažoks bija

sniega baltumā un pakauša apvidū izaudzis līdz pleciem, man bija metru gara bārda un zem acīm — prāvi tumšzili maisiņi. Rupji lēšot, man tagad bija vismaz simt gadu. At­vēru muti, lai izgrūstu šausmu kliedzienu, taču nepaguvu: mani ceļgali pārvērtās biezenī, un bezsamaņa visžēlīgi ņēma mani savos apskāvienos.

10. Mana dzīve tornado pilsētā

atžirbu, gulēdams ērta gulta. Man apkart stavēja pieci

irmi veči, viens sniedza man krūzi tējas. Acīmredzot biju ienests vienā no nameļiem. Blakus manai gultai atradās galds un divi krēsli, turpat bija krāsniņa un trauku skapis.

"Ir labāk?" vecis jautāja. "Neuztraucies. Tā ir ar visiem. Šoka dēļ." Veči nolūkojās uz mani ar lielu līdzjūtību.

"Šoka dēļ, he-he!" augumā sīkākais noķiķināja. "Tas kuru katru nogāzīs no kājām."

"Man rādījās šausmonīgs murgs," es, vēl īsti neatguvies, ieminējos. "Es sapņoju, ka esmu kļuvis drausmīgi vecs, tik vecs kā jūs, un…" Attapies, cik nepieklājīgi tas izklausās, aprāvu savu sakāmo. Veči vēl aizvien saprotoši smaidīja. Vārdu ņēma tas, kurš man bija pasniedzis tēju. Kā drīz uzzi­nāju, viņu sauca Balduāns Beobābs.

"Man tev jāpavēsta viena slikta ziņa un viena laba ziņa," viņš iesāka. "Tas, kurš iekļūst tornado, noveco, turklāt ļoti, ļoti ātri — dažu sekunžu laikā kļūst daudzus gadu desmitus vecāks. Tu jau noteikti to sajuti, tā ir briesmīgi nepatīkama sajūta. Visbiežāk mēs novecojam par 70 līdz 80 gadiem. Tā bija sliktā ziņa. Atrodoties tornado iekšķumā, tu vairs gandrīz nenoveco. Ja nu par dažām minūtēm gadā. Tā ir labā ziņa. Tu pats vari izrēķināt, cik ilgs laiks paies, tādā veidā atkarojot vienu dzīves gadu. Vesela mūžība! Lai cik vecs cilvēks ir, viņš te, kā likums, nodzīvo vēl pārdesmit tūkstošus gadu, ja nu akurāt uz galvas neuzkrīt klavieres. Tā nav gluži nemirstība, tomēr nekur citur tai tik tuvu ne­var nonākt! Kad esi pie tā pieradis, tas viss šķiet īsta para­dīze. Tikai nejautā man, veco zēn, kā tas iespējams! Lai to izprastu, būtu vajadzīgas vairāk nekā vienas smadzenes vien."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais [turp.]: tornado perpetuum mobile ir me­teoroloģisks fenomens, kas superstabilā atmosfēras un tempera­tūras režīma dēļ nemitīgi atjauninās, un var izveidoties tā dēvētais abduliskais tornado dubultkrinģelis [pēc slavenā amatiertornadologa prof. Dr. Abdula Naktigalgala vārda], proti, tornado atkal un atkal brāžas pa vienu un to pašu trajektoriju, kura pēc aprisēm atgā­dina divkāršu kliņģeri un kuras diametrs ir aptuveni divi tūkstoši kilometru.

Interesanti. Bet kads tam sakars ar faktu, ka es paris se­kunžu laikā biju kļuvis par vārgu vecīti?

Tornado centrā valda stabils laika vakuums, proti, milzīgās centrbēdzes kustības rezultātā laiks no virpuļviesuļa viduča tiek sviests laukā kā slapjums no salātžausta. Savukārt tornado smilšu gredzenā laiks ārkārtīgi sablīvējas, un tas nozīmē, ka šajā