Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Iekams biju paspējis nodomāt "-do", virpuļviesulis burtiski sagrāba mani aiz čupra kā trusīti. Milzīga dubļu, mālu un tuksneša smilts roka pacēla mani augstu gaisā un virpināja tik ilgi, līdz iemeta tornado viducī. Tas droši vien ilga tikai dažas sekundes: piepeši es biju tik augstu, ka varēju pārredzēt visu tuksnesi. Tālu aiz muguras atra­dās Anagromatafa. Baltā pilsēta bija pēdējā, ko es redzēju, pirms tiku ierauts tornado acī. Augšpēdus ielidoju irdenā smilšu, sīku akmentiņu un tuksneša brukstalu masā, kas acumirklī mani apņēma no visām pusēm, taču pastāvīgi at­radās kustībā, tādēļ ventilācija tajā bija tik laba, ka es varēju paelpot. Visnelāgākā bija ērmotā sajūta, kas mani pārņēma, grimstot arvien dziļāk un dziļāk tuksneša nobirās. Tās bija pārvarīgas šausmas, tāda dziļa bezcerība, kas iestājas, ap­zinoties neizbēgamu nāvi. Reizē šķita, ka man ir nolaupīta visa mana enerģija: ķermenis kļuva smags, visas maliņas sāpēja, kā slimojot ar sevišķi mokošu gripu. Pēkšņi tornado palaida mani vaļā, es garšļaukus nokritu uz kaut kā cieta un paliku guļam. Kā drīz, mēreni apstulbis, atskārtu, biju nosviests uz akmens kāpnēm.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais [turp.]: "mūžīgais tornado" ir tautas dots no­saukums beidzamajam vēl aktīvajam perpetuum mobile klases lieltornado, kas darbojas -» Saldā tuksneša apvidū. Šādiem lieltornado atšķirībā no parastiem virpuļviesuļiem raksturīgs aptuveni piecus kilometrus augsts vētras virpulis, kura pamatnes diametrs ir apmēram 750 metru, kā arī citas mūsdienu viesuļiem zudušas īpatnības, piemē­ram, šķietami bezgalīgs ilgums.

Vēl viena raksturīga iezīme ir tā dēvētā mobilā stabilitāte lieltornado viducī; tā liek domāt par radniecību ar kādu citu vētras fe­nomenu, proti, ar orkānu. Kā zināms, orkāna centrā atrodas klusuma zona, tā dēvētā "vētras zona". Daži zinātnieki ir izteikuši hipotēzi, ka aizvēsturiskos laikus kāds orkāns ir sastapis kādu tornado un abi sa­kusuši kopā, izveidojot "mūžīgo tornado". Šī teorija atrodas pretrunā ar citu meteoroloģisku tēzi, proti, tā dēvēto ārkārtēju dabas parā­dību etiķeti, tomēr varētu gadīties, ka te ir darīšana ar to populāro iz­ņēmumu, kas apstiprina likumu vienmēr, kad zinātniekiem aptrūkstas latīņu vārdu.

Mobilā stabilitāte, proti, pilnīgs miers trakojoša virpuļviesura viducī, mūžīgā tornado gadījumā ir tik izteikta, ka tajā varētu uzsliet kāršu namiņu un tas nesabruktu; vismaz tā apgalvo daži tornadologi. Tas nu varētu būt nedaudz pārspīlēts, tomēr fizikālie apstākļi tornado centrā tiešām laikam ir tik stabili, ka tajā — tīri teorētiski — varētu būt iespējams vilkt dzīvību, pats par sevi saprotams, ļoti primitīvā veidā. Atkārtosim, tīri teorētiski, jo neviens taču nebūs tik aptaurēts, lai labprātīgi līstu virpuļviesulī.

Tas, ka tornado viducī ir akmens kāpnes, mani tobrīd uztrauca dauz mazāk nekā fakts, ka es tikpat kā neko ne­redzēju. Mans skatiens bija aizplīvurots, viss rādījās neasāk nekā parasti. Te jāpiebilst, ka citos apstākļos es redzu kā ērglis, kas skatās elektronu mikroskopā; pat krēslas stundā un bez tehniskiem palīglīdzekļiem no piecdesmit metru atstatuma spēju noteikt skudrulītes dzimumu. Turpretim tai brīdī mana redze bija tikpat brīnišķīga kā ūpim gaišā dienas laikā, viss bija ietīts tādā kā tumsas šķidrautā, un es izmisīgi miedzu acis, lai kaut cik uzlabotu redzes asumu.

Droši vien tornado virpulī man kaut kas bija ieskrējis acīs; cerams, tas būs pārejoši. Gribēju pielēkt kājās, taču lēciens galīgi nebija tik atsperīgs kā parasti: mani locekļi bija kā ar svinu pielieti.

Tikai ar vislielāko piepūli man izdevās izslieties cik ne­cik taisni, un šī poza bija neiedomājami mokoša. Acīmredzot kritiens no manis bija prasījis vairāk, nekā man pašam likās. Mugura sāpēja, it kā tajā būtu iemetusies krika, visu ķer­meni lauza tādās kā milzīgās muskuļu paģirās.

Lejāk atradās kāpnes, uz kurām biju tik nepatīkami pie­zemējies. Piegāju — proti, smagi piekliboju — pie to malas un ieskatījos kilometriem dziļajā bedrē, kurā spirāliski ievi­jās kāpnes. Starp šahtas sienu un vītņu kāpnēm bija mazī­tiņi, šķiet, no māliem būvēti nameļi. Bezmaz izskatījās, ka tur spirālē ievilkta kāda pilsēta.

Man drausmīgi noreiba galva, un es instinktīvi pameimuroju mazlietiņ tālāk no bezdibeņa. Kad pagriezos, izrādī­jās, ka stāvu tieši pie viena tāda primitīva namiņa.

tgadigais

vecis

Pa rupji samūrētajām namdurvīm iznāca vecs vīrs. Ar vārdiem "vecs vīrs" es šoreiz nedomāju mundru pensionāru labākajos gados, tā starp septiņdesmit un astoņdesmit, bet gan patiešām vecu vīru: vecītim, kas stāvēja manā priekšā, droši vien bija vismaz simt gadu. Varbūt pat tūkstoš. Sirmie mati sniedzās viņam līdz pleciem, baltā bārda — gandrīz līdz ceļiem. Viņa seju izvagoja neskaitāmas grumbas, un iedams viņš atspiedās uz spieķa.