Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Apbrīnojami, cik labprāt jampampi, tikuši pie mērķa, bija gatavi doties prom no Anagromatafas. Neviens gan nezināja, kur A-RIAM 'IHC atrodas, taču arī par Anagromatafu neviens neko prātīgu nebija zinājis. Viņi tūdaļ sakravāja savas mantiņas un apsegloja kamedārus. “A-RIAM 'IHC!! A-RIAM 'IHC!!'' viņi brīdi pa brīdim klaigāja. Tā, saklieg­damies, viņi nozuda tuksnesī, pat neatvadījušies no manis; pēc visas tās Izredzētā būšanas mani tas mazliet apbēdināja. Tiesa, viņi droši vien nešaubījās, ka es dodos līdzi. Iespē­jams, tikai pēc pāris dienām viņi attapsies un sāks meklēt, kur esmu palicis. Tādi jau viņi bija.

Fatomus šāda notikumu attīstība caurcaurēm apmieri­nāja. Tiesa, es viņu pilsētu biju pielipinājis pie zemes — tas bija skumīgi, bet ko tu padarīsi. Patiesībā šis apstāklis vairoja pilsētnieku labklājību: turpmākajos gados Anagromatafa kļuva par visbiežāk apmeklēto tūrisma objektu Camonijā. Fatomi pelnīja iztiku, tirgodami augļus un dārzeņus, kas tūristu kuņģos izšķīda un atgriezās viņu kurvjos. Visur, kur viņi nodevās savām mūžīgajām darbībām, viņi izlika trauci­ņus un plāksnītes, uz kurām bija rakstīts: "Ne lieli, ne mazi ziedojumi netiks uztverti kā apvainojums." Ar šo rūpalu viņi nopelnīja pat vēl vairāk nekā ar saviem pusdārzeņiem. Tūristi kā uzmedoti skatījās fatomu izrādes, un pēdējie tā­dējādi iemantoja pašapziņu, kuras viņiem agrākajās dzīves gaitās allaž bija pietrūcis.

Arī jampampiem domātā vēstījuma burti atkal un atkal pazudīs, bet pēc neilga laika uzradīsies no jauna, jo es biju

rakstījis ar Anagromatafas zīmuli. Tomēr, pēc visa spriežot, tādēļ viņiem šis vēstījums šķita vēl mistiskāks un viņi to go­dāja vēl jo dedzīgāk.

sava ceļa gājējs

Es biju izmantojis izdevību un atpalicis no jampampu karavānas. Man nebija nekādas vēlēšanās kopā ar viņiem mūžīgi dipadot pa tuksnesi; gribēju mēģināt pats uz savu roku atrast Atlantīdu.

Sagādājis gana daudz dzeramā, sāku soļot uz ziemeļaus­trumiem — turp, kur vajadzētu atrasties milzu pilsētai.

Es gāju daudz mērķtiecīgāk nekā jampampi, orientējos pēc saules un centos iespējami daudz noiet naktī, lai tā tau­pītu spēkus un ūdeni. Tomēr nepagāja pat nedēļa, kad mani ūdens krājumi jau izsīka, bet tuksneša mala vēl arvien nebija saskatāma. Vismaz augu valsts un augsnes sastāvs nevedi­nāja lolot cerības, ka es drīz varētu nonākt mērenākā klimatā.

Pusi dienas gājis, biju apstājies atvilkt elpu un meklēju pie apvāršņa kādu cerības zibsni, taču piepeši pamanīju kaut ko pagalam neparastu.

Tuksnesī vīdēja pietura.

Manu neaizsargāto galvu jau labu laiku neiedomājami nekaunīgi svilināja saule, tādēļ pirmajā brīdī nolēmu, ka redzu fatamorgānu; tomēr ziņkāre mudināja mani palūko­ties tuvāk.

Nē, tā tiešām bija īsta pieturas zīme, kas turklāt bija pamatīgi iedzīta tuksneša zemē. Un, ja pareizi sapratu, kas tajā bija attēlots, tā bija tornado pietura. Stabam apkārt bija prāva dažnedažādu krāmu kaudze: ēdamlietas, vāzes, pilnas ūdens muciņas, zelts un dārglietas, auduma baķi un garšvielu maisi.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado pieturas: viena no ērmīgākajām -> Saldā tuksneša ērmībām ir tā dēvētās tornado pieturas. Tās ierīkotas tur, kur brā­žas tornado, kas acīmredzot ilgst mūžīgi, allaž ievēro vienu un to pašu trajektoriju un tautas mutē ir iedēvēts par mūžīgo tornado [-> tornado, mūžīgais]. Reizēm ceļotāji izmanto šo virpuļviesuli kā pārvietošanās līdzekli, ļaudami, lai tas viņus kādu gabaliņu virpina līdzi.

Ja man šobrīd kāds ieteiktu laika taupīšanas vai ceļa saīsināšanas labad pabraukt ar tornado, es šim kādam iz­stāstītu ceļu uz tuvāko trakonamu.

Turpretim toreiz es biju tādā vecumā, kad tamlīdzīgas dullības man likās solām aizraujošu piedzīvojumu. Tornado brāžas neiedomājamā ātrumā — ļaujot, lai tas aizvirpina mani sev līdzi, es milzīgus attālumus pievārētu pavisam īsā laika sprīdī.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tornado, mūžīgais: mūžīgais tornado ir pēdējais no to virpuļviesuļu paaudzes, kas brāzās pa nemainīgu maršrutu. Šī maršruta dienvidu galapunkts ir Saldā tuksneša viducis, bet ziemeļu gala­punkts — Pirīta kalni, aiz kuriem atrodas Atlantīda.

Tātad šis tornado ne tikai izvedīs mani no tuksneša, bet pat nogādās Atlantīdas tuvumā! Ko vēl vairāk vēlēties?

Tornado, mūžīgais [turp.]: spriežot pēc tā, kādi līdzi atvirpinātu dāvanu kalni redzami tornado pieturvietās, mūžīgais tornado acīm­redzot ir pilns ar dažnedažādiem dārgumiem. Tiek minēts, ka tajā varētu būt tonnām zelta, sudraba, platīna, dimantu, dārglietu, pērļu un citu vērtīgu priekšmetu, kā arī liels daudzums Camonijas naudas no visvisādiem laikmetiem.

Leksikons vēstīja par pārvietošanās līdzekli, kas mani visātrāk aizvedīs uz Atlantīdu un turklāt vēl bija pilns ar visādām brīnišķīgām lietām kā dārgumu kambaris! Varbūt man izdosies kādu nieciņu nočiept, un tad es Atlantīdā iera­dīšos kā bagāts vīrs.