Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Drīz sāka klīst runas, ka mēs Anagromatafā neesam vieni. Dažs jampamps atbildību par nedarbiem uzvēla cukurpunduriem, bailīgākie ticēja, ka te rosās mirušo pil­sētnieku spoki. Daudzi spoku stāsti bija ļoti līdzīgi — kā rādās, jampampiem gadījās noredzēt caurspīdīgus tēlus, kas mudīgi aizslīdēja prom. Gandrīz katrā namā naktīs kāds blīkšķinājās un dauzījās, un daudzi jampampi stāstīja par asinis stindzinošiem vaidiem un gaudošanu, kas sākās, līdzko norietēja saule.

<•

Ar jampampiem notika dīvainas lietas, nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir iespējams: viņi sāka ķildoties. Pilsoņu sa­pulcēs, ko mēs laiku pa laikam rīkojām, kādi pāris vienmēr sagāja matos par tik smieklīgām lietām kā atkritumu savāk­šana vai komunālas pampampvirtuves ierīkošana. Ņemot vērā, cik draudzīgi viss vienmēr norisinājās jampampu ka­ravānā, šīs pārmaiņas vēl jo vairāk dūrās acīs.

Viņi sāka sadalīties pulciņos, kas plēsās ar citiem pul­ciņiem, viņi apvainojās par katru sīkumu, kūdīja cits citu uz kašķi un tad nāca pie manis, lai es izšķiru. Es šajā ne­apmierinātu, kašķīgu jampampu pilnajā pilsētā biju tāds kā neoficiāls pilsētas galva.

Un tad vēl bezmiegs: jampampi bija pieraduši dzīvot pastāvīgā fiziskā piepūlē, vakaros viņi pēc nogurdinošā pārgājiena aizmiga, kolīdz bija nolikušies gulēt. Tagad viņi augām dienām tikai slaistījās apkārt, viņu galvenā nodarbo­šanās bija palasīt drusciņ pampampu un atrast ūdeni, tas arī viss. Tā kā jampampiem pietrūka noguruma, viņi nespēja aizmigt, turklāt daudzu mājās pa naktīm vēl skanēja tie savādie trokšņi. Daži pat apgalvoja, ka, līdzko viņi aizver acis, gulta sāk drebēt. Pielēkuši sēdus, viņi redzot caurspī­dīgu tēlu, kas gaudodams nozūd tumsā. Tādējādi vispārējo ērcīgumu vēl papildināja arī mūžīga neizgulēšanās. Ar mani šajā ziņā viss bija kārtībā; ja manā rīcībā ir labi mīksta gulta, es guļu ciešā, veselīgā miegā. Lai tiktu skaidrībā, kas īsti notiek, kādu nakti nolēmu palikt nomodā. Biju nolēmis beidzot izdibināt mūžīgās kartupeļu biezputras noslēpumu savā mājā.

Tad, raugi, apsēdos virtuvē pie galda, kā allaž, izēdu biezputru (sāts neiestājās) un gaidīju. Kaut kad biezputrai bija no jauna jāuzrodas šķīvī, un es gribēju to redzēt, pat ja līdz rītam nevarēšu ne acu aizvērt.

Jau pēc pusstundas biju aizmidzis.

Man sapņos rādījās kalnu troļļi, kas Anagromatafas pagrabos vāra saindētas kartupeļu biezputras, — lai jums būtu skaidrs, Anagromatafā vispār nebija nekādu pagrabu.

Kalnu troļļi ar lielām dzelzs dakšām dauzīja pa saviem vārāmpodiem. No šī trokšņa es pamodos.

Manā virtuvē pie pavarda stāvēja caurspīdīgs vīrs, kas ar dzelzs dakšiņu skaļi maisīja vārāmpodā.

Fatoms

Berzēju acis, vēlēdamies tikt skaidrībā, vai šis vēl aizvien ir sapnis. Caurspīdīgais tikai maisīja vien savu kartupeļu biezputru. Tas tiešām bija caurspīdīgs, kā vīna glāze. Ar ka­roti pasmēlis biezputru, viņš to ielika šķīvī un apsēdās man pretim pie galda.

"Labu apetīti!" es novēlēju, jo vajadzēja taču but pieklājīgam.

"Seidlap!" tas atbildēja.

Zināju visas Camonijas valodas un arī cilšu izloksnes, taču šo valodu es nesapratu.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Fatamorgāniešu valoda: Camonijas vienīgā spoguliskā valoda. Fatamorgāniešu valoda ir precīzā spoguļveidā un bez akcenta runāts Camonijas vidusdialekts, un tā sastopama vienīgi fatamorgānās. Šo valodu ir salīdzinoši viegli tulkot: rakstu formā vienkārši nolie­ciet priekšā spoguli, savukārt runājot pietiek tikai domāt spoguļ­veidā.

"ismotaf umse sE" teica caurspīdīgais, ".akein en seidiabeN .igīcops van ikūlon usūm ābīnetsī teb, igīmseirbap seimātakszi sēM .igīzdīlmat nu tēdeib, ri saT"

Viņa balstiņa bija sīka un trausla.

Turpmāk, lai lieki neapgrūtinātu lasīšanu, es visas saru­nas fatamorgāniešu valodā pārtulkošu. Zinot, kā tas darāms, nemaz nav grūti. Caurspīdīgais bija sacījis:

"Es esmu fatoms. Nebaidies ne nieka. Mēs izskatāmies pabriesmīgi, bet īstenībā mūsu nolūki nav spocīgi. Tas ir, biedēt un tamlīdzīgi."

Fatoms? Naktsskolā, mācoties Grālzundes demonoloģiju, biju dzirdējis par fantomiem, bet par fatomiem gan neko nezināju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgais

Fatomi: caurspīdīgas būtnes, kas pieskaitāmas "nemierī­gajiem gariem bez nāves cēloņa". Sastopami tikai pusstabilās fatamorgānās, sastāv galvenokārt no atstarotas gaismas, sastin­gušiem cukurtvaikiem un gāzveida [t. i., izšķīdinātas] dvēseles esences.