Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kad arī pēc vairākām stundām nebija parādījušies nedz iedzīvotāji, nedz saimnieki, es Anagromatafu pasludināju par likumīgu jampampu īpašumu. Mēs tūdaļ sākām dalīt namus. Saule vēl nebija norietējusi, kad Anagromatafa bija pilnībā apdzīvota un kūsāja jaunā dzīvībā. Vakarā mēs sarīkojām nelielas svinības, un arī jampampi nogaršoja visur pieejamās ēdamlietas, taču, lai cik tas arī būtu savādi, neviens no mums nejuta nedz sātu, nedz apmierinājumu, tādēļ bija vien jāatgriežas pie ceptajiem pampampiem un raudzētas pampampu sulas.

No rīta es devos pastaigāt pa pilsētu un izpētīju dažus tukšus namus. Vienā smaržoja pēc tikko ceptas kūkas, ēdē­jus gaidīja uzklāts galds. Iegājis guļamistabā, aiz muguras izdzirdēju čukstus. Apcirtos, taču tur neviena nebija. Izgāju no mājas, juzdamies mazlietiņ neomulīgi. Vispēdīgi nonācu tirgū, kur vakar bijām svinējuši pilsētas iesvētības. Visi jampampi vēl saldi šņāca gultās (lielākā daļa — pirmo reizi

mūžā), pilsētu ietina viegla rīta migliņa, kas jau drīz nozu­dīs nešpetnajā tuksneša saulē. Es labi zināju, ka vakar bijām notiesājuši gandrīz visu, kas te bija, taču visi kurvji no jauna bija pilni līdz malām, šķiņķi gluži svaigi un neaizkosti, it kā pa nakti te būtu rosījušies cukurpunduri.

Apēdu ābolu, taču sāts neiestājās.

Lai gan jampampi ļoti centās, pie pilsētnieku dzīves viņi pieradinājās lēni. Gandrīz visus naktī mocīja mēnessēr­dzība, un viņi nemierīgi skraidīja pa ielām, skumdami pēc klejošanas. Daži pat izskatījās visnotaļ depresīvi. Līdz šim viņiem nebija vajadzējis lauzīt galvu, ko lai iesāk ar laiku, viņi vienkārši bija gājuši uz priekšu, tas bija viss viņu dzīves saturs. Nu viņi bija nonākuši galā un nezināja, ko tagad lai dara.

dzīvošanas

iemaņas

Tā kā es biju Izredzētais un Anagromatafas Paņēmējs Sev, jutos atbildīgs par to, lai jampampi apgūtu nometnieku dzīvesveidu. Noorganizēju kursus, kuros tika mācīta "iedzī­vošanās". Kaut kur iedzīvoties nemaz nav tik vienkārši, tas jāmācās, jo sevišķi tādam, kas visu mūžu tikai klimtis apkārt. Sākumā es jampampiem parādīju, kā jāsēž uz krēsla. Nolikām tirgus laukumā dažus krēslus un vingrinājāmies. Izrādījās, ka jampampiem pagalam trūkst talanta, un viņi visu laiku aizsēdās garām, apsēdušies krita zemē vai uzkāpa ar kājām un vairs nebija dabūjami nost. Pēc šīs nodarbības viņi no krēsliem baidījās vēl vairāk nekā iepriekš. Tas pats bija ar gulēšanu gultā, jampampi ar gultām nesapratās, tās viņiem bija daudz par mīkstu, un dažs labs piebēra gultas ar tuksneša smiltīm, gūlās blakām vai pagultē.

Pat tik vienkārša darbība kā ienākšana mājā pa durvīm nebija pašsaprotama. Jampampi rāpās pa logiem, jo nezi­

nāja, kā jāapietas ar rokturi, viņi mūždien netika iekšā vai ārā un pazaudēja atslēgas. Tādēļ daudzi jampampi labāk mitinājās tāpat uz ielas. Mājas dzīve viņiem bija un palika gluži sveša.

Es kā Izredzētais atrados visām likstām pa vidu, un man vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Kā klāj gultu? Kā iekur plīti? Ko dara ar skapi? Ko dara ar slotu, ar galdu, ar dakšiņu un karoti? Kā atver logu? Kam vajadzīgas kāpnes? Viss, kas nometniekam šķiet pašsapro­tams, jampampiem sagādāja lielas grūtības. Kā ir kaut kur jādzīvo? Kāpēc vajag kaut kur iedzīvoties? Jautājums pēc jautājuma. **

Nepastāvīgie

stāvokli

Vislielākās likstas bija ar pilsētas nenoturību. Galu galā Anagromatafa bija pusstabila fatamorgāna, proti, atsevišķas pilsētas daļas laiku pa laikam izgaisa un pēc kāda laika atkal parādījās. Mēbeles vienkārši izkūpēja gaisā, pēkšņi vairs nebija veselu namu. Nākamajā dienā tas viss atkal bija savā vietā, kā no mākoņiem nokritis, atkal slējās mūris, kura vakar nebija. Reizēm pazuda veseli kvartāli, tiesa, no rīta tie pienācīgi atradās savās vietās. Dzīve Anagromatafā bija cauruncauri neaprēķināma. Varēja gadīties tā, ka jūs gri­bat apsēsties, bet krēsls jums zem pēcpuses izgaist. Tas vēl nebija nekas briesmīgs. Daudzi jampampi krita no vairāku metru augstuma, jo bija nolikušies gulēt otrajā stāvā, kas pēkšņi ņēma un izkūpēja. Jampamps iet un ieskrien sienā, kas pēkšņi nostājusies viņam ceļā. Šādi negadījumi notika gandrīz ik dienu. Drīz visi gulēja tikai pirmajā stāvā un stai­gāja lēni lēnītiņām.

Kad ievācos savā mājā, virtuvē uz galda stāvēja šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru — tieši tādēļ es izvēlējos šo mitekli. Ja mājā uz galda stāv šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru, tad jau šī māja nebūs pārlieku samaitāta, es to­reiz domāju.

Katru vakaru izēdu šo šķīvi tukšu, ne reizi nejutos sāts, un, kad no rīta pamodos, šķīvis atkal bija pilns. Arī vēl da­žiem jampampiem bija līdzīgi. Iztukšotas augļu bļodas pa nakti no jauna piepildījās, novākta veļa atkal karājās uz auk­las, mēbeles ālējās, atvērtas durvis aizvērās, logi atvērās — un tas allažiņ notika paklusām vai naktī, kad visi gulēja.

Nejaukas

baumas