Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Ārkārtēju dabas parādību etiķete: ņemot vērā, ka fenomenāla rakstura dabas parādības, proti, lielas vētras, ziemeļblāzma, vulkāna izvirdumi, meteorītu lietus u. tml., nekad nenotiek vienlaikus, var secināt, ka šo fenomenu sfērā pastāv savdabīga etiķete, kaut kas līdzīgs noteikumiem par priekšroku, šķērsojot ielu, un ka šo etiķeti atzīst un ievēro visas grandiozās dabas parādības. Tur, kur izklaidējas zemestrīce, viesuļvētra nelīdīs traucēt, tur, kur mirgo mirāža, izrādi neizjauks tornado. Kā šī etiķete radusies un kā tā praktiski funkcionē, jāteic, būtībā nav izpētīts; lētticīgi prāti pātaro, ka vētrām ir dvēsele un vulkāniem piemit prāta spējas, taču patiesība, kā jau vienmēr, ir daudz neinteresantāka un banālāka, to vajag vienīgi precīzi izmērīt, aprakstīt, klasificēt, iztirzāt neskaitāmās doktora disertācijās un pie­nācīgi iecelt par mācību priekšmetu.

Turpretim parādība nekur nepazuda. Tā trīcēdama šūpo­jās virs smiltīm vēl arī tad, kad jampampi jau rakās laukā no savām bedrēm. Ja tā bija ilūzija, tad kopēja un ļoti slavena. Par to es pārliecinājos, kad netālu kāds jampamps pastiepa roku, norādīja uz balto pilsētu un godbijīgi nokunkstējās: "Anagromatafa!"

"Anagrom Ataf." vienā balsī iebrēcās visa karavāna. "Anagrom Ataf.”

Saprotams, daži ar pacietības trūkumu sirgstoši jam­pampi uzreiz lūkoja ielauzties pilsētā, taču viss bija uz mata tā, kā nostāstos: līdzko pilsētai tuvojās kāda dzīva būtne — kaut vai tikai kamedārs —, tā uzreiz paslīdēja prom, sagla­bājot allaž nemainīgu atstatumu.

Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem mēs tur­pat tuvumā ierīkojām nometni un aprobežojāmies ar to, ka vairākas dienas pēc kārtas Anagromatafu pētījām iztālēm.

Izredzētais

Tā kā tieši es biju gan pievārējis Šarrāh il-Allāh, gan pirmais savām acīm skatījis Anagromatafu, tad jampampu karavānā vienā mirklī kļuvu par ievērojamu personu. Kad lepni soļoju pa nometnes smiltīm, visi bijīgi parāvās maliņā, neviens nemēģināja iepiņķēt mani sarežģītā sarunā, ēdot man pasniedza vislielākos pampampu gabalus. Drīz te, drīz tur pamanīju jampampus, kas bija sastājušies bariņā, sa­spieduši galvas kopā un nepārprotami čukstējās par mani.

Nākamajā rītā pēc Anagromatafas parādīšanās manu telti apmeklēja jampampu delegācija. Tie lūdza, lai es ņemu to ciet.

"Ņemt cz'efpilsētu?"

"Tāds ir likums. Divpadsmitais punkts."

"Un kāpēc tas jādara tieši man?"

"Tu esi tas, kas spēj iedvest bijāšanu Šarrāh il-Allāh. Tu esi tas, kuram galvā ir grāmata. Tu esi izredzēts!"

"Izredzēts! Izredzēts!" ārā korī auroja visa karavāna. "Acīmredzot mani apvārdot bija nolemts jampampu kop­sapulcē. Taisnību sakot, es tikai ar pūlēm apspiedu tādu kā aizkustinājumu un lepnumu."

"Ko jūs, ļautiņi!" mēģināju liegties.

Delegācija apņēmīgi nokrita ceļos un stiepa man lielus kūpinātu pampampu gabalus — gardumu, kas vispār bija domāts tikai svētku dienām. "Izredzēts! Izredzēts!" ap manu telti sauca pārējie jampampi.

Ja jampampi kādu pasluda par izredzēto, šī izredzē­šana ir jānosvin. Ar izredzēšanas svinībām jampampi saprot šādas izdarības: vispirms delegācija sagrāba mani aiz rokām un kājām un iznesa no telts. Tur mani iešūpināja un augstā lokā pasvieda pūlim, kas mani saķēra ar neskaitāmām rokām. Klaigādami un dziedādami viņi vis­maz stundu nēsāja uz riņķi, un katrs jampamps uzskatīja par goda lietu vismaz nelielu gabaliņu piedalīties manis stiepšanā.

Reibums

Tikmēr bija sakurts liels sārts, uz kura jau cepās mil­zīgi daudzumi pampampu; straumēm plūda pampampu sula. Pēdīgi sākās dejas, un vismaz es tajās nekādu kārtību nespēju saskatīt: jampampi vienkārši kratījās pie visām miesām vai lēkāja apkārt kā tarantula sakosti. Viņi grūs­tījās un bauroja izdobtos kaktusos, blaukšķināja bungas vai tāpat vien kliedza kaut ko nesaprotamu. Kādu laiku pilnīgā neizpratnē noskatījies uz visu šo ālēšanos un pie viena nekautrēdamies sadzēries pampampu sulu, es iz­nācu uz improvizētās deju grīdas. Sākumā tāpat vien, diezgan bezpalīdzīgi, vicināju rokas un čāpoju šurpu turpu, taču itin drīz kļuvu drosmīgāks, sāku lēkāt uz vie­tas, bļaukāt, kas vien iešāvās prātā, un pēdīgi ļāvos tādam dullumam, kādu jampampi vēl nebija redzējuši. Viņi pat mitējās dejot un sastājās man apkārt; pirmajā brīdī es

to nepamanīju, taču, kad biju pamanījis, satrakojos vēl vairāk.

Kas notika tālāk, man īsti nav palicis atmiņā.

No rīta, kad pamodos, mana galva bija izpletusies pa visu telti, un es skaidri jutu, ka visu priekšā esmu iztaisījies par idiotu.

Tomēr jampampi neko neizrādīja. Tie atnesa spēcinošu pampampu brokastiņu un pēc tam aizgādāja mani uz koka paaugstinājumu, ko tikām bija uzslējuši, lai es labāk varētu pārredzēt pilsētu. Uzrāpos augšā, pieliku pie acīm binokli un sāku pētīt Anagromatafu. Baltā pilsēta mierīgi lidinājās apmēram plaukstas augstumā no smiltīm. Fatamorgāna, tas bija skaidrāks par skaidru.

Tikai kas vispār bija fatamorgāna?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals