Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Fatamorgāna: Morgāna bija burvene, teiksmainā karaļa Artura pusmāsa un Lanselota atraidītā līgava, feja, kas savu māku vislab­prātāk rādīja, uzburdama mirāžas. Daudzmaz precīzākajā zinātnes pasaulē par fatamorgānu sauc sarežģītu optisku atmosfēras parā­dību, kas sastāv no mirāžām, kuras veidojas, ja līdzās vai pārklājoties atrodas gaisa slāņi, kam raksturīga dažāda temperatūra un attiecīgi arī dažāds biezums un gaismas laušanas spēja, tādējādi gaismas stari, kas iet tiem cauri, lūst, novirzās uz dažādām pusēm un ceļo pa izliek­tām trajektorijām. Pa kaktiem mēdz čukstēt, ka fatamorgānas esot

pilsētas miroņiem, kas tuksnesī dabūjuši galu no slāpēm. Vispār šādā pieņēmumā pat ir zināma loģika, jo tuksnesī taču nav ēku, kurās mi­rušie varētu ievākties un spokoties.Tādēļ gluži dabiski, ka tie apmetas klejojošās atmosfēras parādībās.

Tik vien? Ar to nu bija par maz, lai mani atturētu ņemt vienu tādu ciet. Bija jāatbrlvojas no izredzētā goda. Visa karavāna ar visiem blējošajiem kamedāriem stāvēja lejā pie podesta un nenovērsa no manis ilgu pilnus skatienus.

Fatamorgāna [turp.]: paņemt fatamorgānu ciet ir absolūti ne­iespējami, jo tā vienmēr ar tieši tādu pašu ātrumu attālinās no nelgas, kas sadomājis tai tuvoties. Tā dēvētais naktigalgaliskais tuvošanās varbūtības vienādojums mobilām mirāžām ir šāds: A [attālums] = X [persona, kas tuvojas mirāžai] dalīts ar Ā [ātrums] pareizināts ar L [laiks] kvadrātā. Attālums paliek nemainīgs neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni nelga tuvojas fatamorgānai.

Profesors Naktigalgals nešpetni labi prata iedzīt zilu lāci faktu stūrī, taču galu galā tieši viņš man bija iemācījis vien­mēr domāt dažādos virzienos. Tiesa, šobrīd tas man necik daudz nelīdzēja. Turklāt vajadzēja labi ātri vākties prom no šī troņa, citādi es visā drīzumā dabūšu saulesdūrienu. Tāds karstums sen nebija manīts.

Kāds jampamps sakratīja manu troni.

"Izredzētais! Izredzētais! Mums jānovāc nometne un jāpārvācas kalnā! Ir tik karsti, ka cukurs var izkust. Ja mēs paliksim te, tad drīz vispār nespēsim izkustēties no vietas!"

Re kur ir! Risinājums! Mums bija vajadzīga cukura kušana! Ja reiz mēs nespējam pilsētai tuvoties, jo tā slīd projām, tātad vajag pilsētai neļaut tā izrīkoties. Kāpdams nost no sava skatu torņa, prātā aprēķināju šim plānam nepieciešamās fizikālās konstantes. Apsēdos zemē un ar

sprunguli ierakstīju aplēses smiltīs. Naktigalgala fatamor­gānu pētījumos ir noskaidrots, ka mirāža vienmēr atrodas tieši 9,2 centimetrus virs zemes. Atšķirībā no fatamorgānas stāvokļa līmeniskā virzienā šis augstums ir nemainīgs. Ja izdotos šos 9,2 centimetrus aizpildīt ar kādu ķepīgu vielu, fatamorgāna piekustu pie zemes virsus — katrā ziņā tāds bija manis izvirzītais pieņēmums. Tagad, tīrais sīkums, ir tikai jāveic precīzi zinātniski aprēķini.

Pēc vēja virziena, saules stāvokļa, temperatūras un gaisa mitruma, kā arī pēc jampampu sniegtās informācijas par smilšu stuktūru un manām zināšanām par gravitāciju, ģeofiziku, meteoroloģiju un gastronomiju (skaidra lieta, cukura karamelizēšanās ietilpst tieši gastronomijas sfērā) es varēju precīzi paredzēt, kur un kad šajā ielejā tuvākajās dienās notiks cukura kušana. Cukurs vienmēr sāka kust ieplakas zemākajā punktā, tādēļ vietu noteikt bija pavisam vienkārši.

Sarežģītāks jautājums — kā panākt, lai Anagromatafa tieši vajadzīgajā brīdī atrodas šajā vietā, turklāt pašam neiekust cukurā.

Saskaņā ar manu plānu mums vajadzēja no visām pu­sēm aplenkt pilsētu. Nākamajā dienā, kad jau vairs ilgi nebija jāgaida pievakare, temperatūra sasniedza augstāko līmeni pēdējo nedēļu laikā un gaiss jau vairākas stundas bija pilnīgi nekustīgs, es nolēmu, ka pienācis laiks rīkoties. Ja cu­kurs vispār sāks kust, tad tas notiks tuvākās stundas laikā. Jampampiem biju pavēlējis vakarā apbruņoties ar mūzikas instrumentiem un pa nakti ierakties zemē lielā lokā ap pil­sētu. Tur viņi pacietīgi gaidīja manas pavēles un, visticamāk, zelēja pampampu lodītes.

Es pats sēdēju koka tronī, bruņojies ar primitīvu ru­pora un taures krustojumu, ko biju pagatavojis no kaltēta kaktusa.

Ar jampampiem biju norunājis, ka bus pieci signāli.

TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū!

Jampampi dienvidu pusē izlīda no bedrēm un plašā ierindā soļoja uz Anagromatafas pusi. Pilsēta, kā jau varēja gaidīt, tādā pašā ātrumā slīdēja prom.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!

Jampampi ziemeļu pusē izlīda no zemes, sastājās ierindā un lēni gāja virsū pilsētai. Anagromatafa — ja pilsētai var piedēvēt emocijas — sapīka. Abas ierindas nemainīgā solī nāca tai virsū, bet tā labu brīdi trīcēja, nespēdama izšķirties starp austrumiem un rietumiem, acīm redzami netikdama gudra, uz kuru pusi bēgt. Tad fatamorgāna nolēma līgani slīdēt uz rietumu pusi.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-ŪTŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!

Rietumu bataljons izlīda no zemes, izveidoja platu jampampķēdi un sāka soļot. Fatamorgāna tūdaļ pārdomāja un spruka uz austrumiem.

TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū TŪ-Ū-Ū-Ū-Ū-Ū!