Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Aprakstīt Anagromatafu, kauču no ārpuses, jaudāja daudzi: balti, zemi nami ar sarkaniem un zeltītiem jum­tiem, daudz ēnainu palmu, šur un tur slaiks tornis. Tātad nekas pārmērīgs, būtībā — gluži parasta, vidēji liela oāzes pilsēta. Taču katrs, kas bija mēģinājis šajā pilsētā ieiet, bija spiests atzīt, ka tā raujas projām kā bikla stirna un izgaist tuksnesī. Anagromatafas teiksmainā slava bija radusies tieši tāpēc, ka neviens tajā nebija spēris kāju.

Dēkaiņi gudroja par tās pasakainajiem dārgumiem, ve­cie un vārgie — par dziedinošā ūdens avotiem un mūžīgās jaunības aku, caurbiras — par piena un medus upēm, bija pat tādi, kas ticēja, ka Anagromatafa ir vārti uz Ēdenes dārzu. Daudzi bija devušies to meklēt, neviens nekad ne­bija atradis, un tuksnesis bija pilns ar cukurzvirgzdu no­slīpētiem kauliņiem — tas arī viss, kas bija atlicis no tiem, kas, dzīdamies pēc nesasniedzamās pilsētas, bija iegājuši

pārāk tālu svelmainajā tukšainē. Un neviens, izņemot profesoru Naktigalgalu, nebija izstrādājis kaut jele puslīdz lietojamu Anagromatafas teoriju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Anagromatafa, Anagrom Ataf: pusstabila fatamorgāna, proti, oāzes pilsētai līdzīga daļēji konkrēta mirāža par -» Saldo tuksnesi dēvē­tajā apvidū, kas atrodas Camonijas kontinentā.

Kad temperatūra pārsniedz 160 grādu pēc Celsija, Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst [-» cukurkušana], sāk vārīties, un no tā ceļas smalki cukura garaiņi. Ja gaisa temperatūra tajā brīdī krasi krītas [piemēram, piepeši uzpūš stiprs vējš], cukurs gaisā sacietē un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīdējis kādas reāli pastā­vošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Izveidojas puscieta spoguliska māņpilsēta, ko vējš var pūst šurpu turpu, kā vien tam labpatīk, tādējādi šķiet, ka pilsēta pārvietojas.

Man jau nu gan šķita, ka Anagromatafa ir gadu tūksto­šiem ilgas pampampu ēšanas un tuksneša vienmuļības re­zultāts, slāpstošo safantazēts ideālas pilsētas tēls. Bet atkal: man ne prātā nenāca jampampiem nolaupīt sapni. Vienīgi Anagromatafa lika viņiem virzīties uz priekšu.

Jampampi klejoja pa dienu un pa nakti gulēja. Man personiski tas šķita nesaprātīgi, jo naktī bija cik necik vē­sāks un iet būtu daudz vieglāk nekā neizturami svelmīgajā dienas laikā. Arī ūdens vajadzētu mazāk, un orientēties būtu vieglāk, jo virs Saldā tuksneša gandrīz nekad nebija

mākoņu un allaž varēja redzēt skaidru zvaigžņotu debesi. Pat par apgaismojumu nevajadzēja raizēties — pilnmēnesī smiltis ļoti stipri atstaroja gaismu.

Taču jampampi no tumsas briesmīgi baidījās un šajā ziņā man atgādināja pundurpirātus. Kad satumsa vakars, tie meklēja vietu, kur likties gulēt. Tai bija jāatrodas netālu no ūdenstilpes, un es vienmēr ar lielu baudu skatījos, cik veikli jampampi pazemē uziet ūdeni. Vispirms viņi kārtīgi saēdās pampampus, lai tādējādi jutīgāk samanītu ūdens dzīslas. Pēc tam viņi, iepletuši rokas, kā apskurbuši albatrosi pus­krēslā klumburoja pa tuksnesi. Ja kāds jampamps sāka griezties uz riņķi un rūkt kā vilciņš, tas nozīmēja, ka viņš ir uzgājis ūdeni. Pārējiem vajadzēja steigties palīgā, jo viņš pats vairs nespēja neriņķot. Reizēm kāds jampamps, mek­lēdams ūdeni, aizklīda pārāk tālu no pārējiem un, iekams viņu atrada, stundām ilgi bija griezies un virpuļojis. Pēc tam viņu vēl vairākas dienas mocīja nelabums un vajadzēja pie­skatīt, lai viņš nenoveļas no kamedāra.

Nemierīgi

stāsti

Kad pagaidu aka bija izrakta, jampampi sakrāva pama­tīgā kaudzē kamedāru mēslus, sakūra uguni un nolikās baudīt sarunas un mūziku. Viņu sarunas bija pilnas ar muļķīgām pasaciņām par briesmām, kas uzglūn naktī. Ne­kaitīgākie bubuļi bija cukurpunduri (arī par tiem vēlāk), visi pārējie bija daudz šausmonīgāki un asinskārāki. Piemēram, man gadījās dzirdēt teiku par tumsaiņiem, kuru dzīslās rit nakts, acu vietā ir zvaigznes, un, ja kāds neldzīgs jampamps ir sadomājis soļot pa nakti, tumsaiņi to uzrauj debesīs un tad nogrūž zemē tā, ka jampamps pa ceļam sadeg un pārvēršas par asteszvaigzni. Viņi čukstējās par milzīgām čūskām, kas tumsā izskatās pēc klejojošām kāpām un vienā kumosā spēj aprīt veselas karavānas. Bija pasaciņa par gulētājām smiltīm, kas pa dienu guļ, bet vakarā pamostas un iesūc ceļiniekus kā akacī. Viņi zināja stāstīt par vēja, smilšu un kaktusu gariem,

kas tumsā dara nejaucības, par neredzamām plaisām, nāvī­giem skorpioniem, tuksnešu dēmoniem un smilšu pirātiem. Lai vai kā, saklausoties šīs pasakas, vairs nepavisam negri­bējās vakarā kaut kur doties, bet gan sasēsties ap uguni, lai pārlaistu nakti liesmu un savas cilts aizsardzībā.

Bezmiega

nakts

Nevaru apgalvot, ka šīs vakara pasaciņas man palīdzēja aizmigt. Reiz es ilgāk nekā parasti paliku gulēt nomodā. It kā jau tāpat nebūtu diezgan ar neērto gulēšanu tuks­neša smiltīs, tumsā vēl arī bija dzirdami pagalam savādi trokšņi.