Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

augstāk par kārtību vērtē nekārtību. Daudz ir tādu, kas steigušies uz Saldo tuksnesi, meklēdami laimi, taču pavisam nedaudzi ir atgriezu­šies, turklāt nereti — gara pakrēslī.

Labrīt! Mani pamodināja meža tarantulla. Kad atvēru acis, mil­zene stāvēja tieši man blakus. Saules apžilbināts, sākumā redzēju tikai garās, tievās un spalvainās kājas. Tā kārīgi teci­nāja savu sekrētu tieši man sejā. Graujošā iedarbība jau bija sākusies, jo, lai kā es centos, man neizdevās pakustināt ne pirkstiņa. Varbūt man vispār jau vairs nebija ķermeņa, vai tas jau pa pusei bija pārvērties biezenī. Gribēju kliegt, taču arī to vairs nespēju.

Tad es pamodos līdz galam. Man blakus uz tievām, līga­nām kājām stāvēja draudzīgs, lai gan pēc izskata mazlietiņ padumjš kamedārs, kas laizīja man seju.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kamedārs: nagaiņu kārtas un biezpēdaiņu [Tylopoda] apakš­kārtas zīdītājdzīvnieks. Kamedārs ir kamieļa un dromedāra krusto­jums, tam piemīt šo abu kamieļu paveidu īpašības un ir trīs kupri. Pieskaitot asti, kamedārs ir aptuveni trīs metrus trīsdesmit centimet­rus garš un divus metrus divdesmit centimetrus augsts, tam rakstu­rīgs sensacionāli trūcīgs intelekts, toties arī teicama spēja panest ārkārtīgās tuksneša temperatūras. Daudzkuprība ļauj tam uzglabāt milzīgu ūdens daudzumu, un nepieciešamības gadījumā tas spēj trīs nedēļas bez dzeršanas veikt visus savus darba pienākumus. Turklāt pie kupriem tam ir izaugumi — pupi, no kuriem ar zināmu izveicību jebkurā laikā var iztecināt dzeramo ūdeni. Kamedāra izskats aprak­stāms skalā no "muļķīgs" līdz "ļoti neglīts". Ar savu pinkaino spalvu, ļodzīgo gaitu, pievērtajām acīm un kaitinošo blēšanu kamedārs nu

nepavisam nerada ideāla jājamlopa iespaidu, taču tas ir lādzīgas un uzticīgas dabas, viegli stūrējams ar primitīvas pavadas palīdzību un, visbeidzot, neizvēlīgs barības ziņā. Vēl piedevām kaltēti kamedāru mēsli teicami noder uguns kurināšanai. Kamedārus audzē -» jampampu nomadu cilts, kas jau kopš neatminamiem laikiem klejo pa Saldo tuksnesi, cik noprotams, meklējot leģendāro pilsētu Anagromatafu.

Nākamais, ko ieraudzīju, izberzējis no acīm miegu, bija trīs no galvas līdz kājām tumšās drānās ietinušies tēli, ku­riem tajā vietā, kur vajadzētu būt acīm, rēgojās divi mazi teleskopi.

Viens noliecās man klāt.

"Zils lācis! Amplīgi!" viņš teica, uzrunādams drīzāk sa­vus biedriniekus un nevis mani.

Pēdīgi piecēlos kājās un izpurināju no kažoka tuks­neša smiltis. Mazdrusciņ tālāk stāvēja vēl pulka tādu pašu

tumšās drānās sapiņķelējušos ērmu, kādi pieci simti, un vismaz tikpat kamedāru.

"Kas jūs tādi esat, ja drīkstu vaicāt?" bezbailīgi, kā jau tāds, kas nupat pamodies, noprasīju. Vārdu ņēma tas, kurš pirmīt bija pie manis noliecies.

"Tā ir kāravāna bez kāroga! Mēs esam jampampi bez pampampa!"

Satvēris mani aiz elkoņa, viņš uzticīgi čukstēja man ausī.

"Kāravāna ar garo "ā", tu saproti? Lai nav jākaro…"

Augumā prāvākais biedrinieks neļāva viņam pateikt līdz galam.

"Mēs esam jampampi. Tu noteikti jau esi par mums dzir­dējis. Mēs dodamies uz Anagromatafu. Vai piebiedrosies?"

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Jampampi: tuksneša klejotāju cilts, kas apdzīvo Camonijas -> Saldo tuksnesi; gadījuma kopā savesti ārpusnieki un atkritēji, kas meklējuši laimi vientulībā, taču, pēc visa spriežot, tālu nav tikuši un izveidojuši apkārtstaiguļu savstarpējās palīdzības biedrību, kas jop­rojām aug un attīstās. Atraduši tuksnesī kādu nelaimē nonākušu vai apmaldījušos ceļotāju, jampampi to uzņem savā ciltī, lai kāda arī būtu nelaimīgā izcelsme, mantiskais stāvoklis, dzimums vai dimensionālā piederība. Jampampi nelokāmi atsakās jelkādā veidā atzīt tā dēvēto buržuāzisko dzīvesveidu un seko savam brīvības un neuzraudzī­tas bezdarbības ideālam, vēlams, iespējami augstas temperatūras apstākļos.

Jampampi kategoriski iebilst pret jebkādām sadursmēm, mīl dzīv­niekus, ir sabiedriski un viesmīlīgi, tiem raksturīgi nedaudz juceklīgi sabiedriski politiskie uzskati un nosliece dot ērmīgus vārdus. Tie jau kopš neatminamiem aizlaikiem klejo pa Saldo tuksnesi, meklēdami leģendāro Anagromatafas pilsētu, un ir apdāvināti kamedārkopji [-> kamedārs].

Jampampu apģērbs ir gari jo gari tumšzilas pampvilnas [vilna, kas tiek iegūta no zilām ēdamām sēnēm, kurām ir ievērojama vieta arī jampampu ēdienkartē, -> pampamps] auduma gabali, kas tiek daudzas reizes aptīti ap galvu un ķermeni, lai ādai nepiekļūtu neviens pats saules stariņš. Acu augstumā tie pastāvīgi nēsā divus miniatūrus periskopus, jo, paredzēdami smilšuvētras, jampampi mēdz ierakties, taču arī tādos apstākļos vēlas pārredzēt apkaimi.

Iespējams, vainīga bija mana miegainība vai varbūt arī joprojām dedzīgā vēlēšanās atrasties pēc iespējas tālāk no Lielā meža, taču fakts ir tāds, ka es nedomādams pieņēmu