Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nudien, ja es no dimensiju cauruma būtu izlidojis vēl arī tajā pašā mirklī, tā būtu ļoti neiespējama apstākļu sakritība. Citādi to, ka zirnekliene nebija manāma, nespēju izskaidrot: vienkārši biju ievēlies citā laikā. Iespējams, tagad bija cita diena. Cita nedēļa. Cits mēnesis. Cits gads, simt gadu vēlāk. Vai miljons gadu agrāk — šis varēja būt jebkurš mirklis pa­saules vēsturē.

Tomēr galvenais, ka te nebija zirneklienes. Varbūt viņa bija ielīdusi atpakaļ mežā un tagad mira badā. Varbūt viņa šobrīd vēl nebija piedzimusi. Varbūt viņa bija ielēkusi di­mensiju caurumā man pakaļ un tagad ceļoja pa izplatījumu. Vislabāk būtu, ja viņa šobrīd vārītos aizvēsturiskā darvas purvā vai, teiksim, tālā nākotnē viņu patlaban aprītu kāds vēl briesmīgāks nezvērs.

Bet nevajag būt ļaunatminīgam. Neizklausījās gan pār­lieku ticami, tomēr bija iespējams, ka viņa bija nonākusi tieši tajā dimensijā, no kuras, saskaņā ar profesora Naktigalgala teoriju, bija nākuši viņas senči. Visumā jebkas ir iespējams.

Tomēr es lieki netūļājos un kopos prom no šī nemīlīgā meža. Tas drīz kļuva skrajāks, un jau pēc nepilnas stundas biju iznācis mežmalā. Likās, manu acu priekšā tiek atvilkti aizkari, paverot skatu uz jaunu pasauli: man pie kājām pletās balts, šķietami bezgalīgs līdzenums, kā apvārsnis pazuda kaut kur starp debesīm un zemi. Cik tālu vien re-

dzeja acis, nemanīju nevienu pašu koku un nevienu kalna pumpuli; jāteic, pēc nejaukajiem piedzīvojumiem kalnainās un mežainās ainavās man pret to nekas nebija iebilstams.

Pie meža avotiņa papildinājis savus gluži izsīkušos ūdens krājumus, es veselu minūti dzēru ar kāru un skaļu tīksmi. Pēc tam metos skriešus pa atkalnes izkaltušo zāli un nonācu pie lielā līdzenuma. To klāja balta, ļoti smalka smilts, kas bija mazdrusciņ ķepīga un smaržoja pēc vaniļas. Iebāzu smiltīs pirkstu un nolaizīju. Smalki malts cukurs. Acīmredzot šis ir Saldais tuksnesis, par kuru skolā stāstīja Naktigalgals. Un tātad kaut kur tālumā, tuksneša otrā galā, atradās Atlantīda. Tieši tur es vēlējos nokļūt.

Pirms došanās tādā neparedzamā, taču neapšaubāmi grūtā pārgājienā vispirms vajadzēja kārtīgi izgulēties. Gari negudrodams, nolikos baltajās, mīkstajās cukursmiltīs. Saule vēl bija augstu, taču biju tā pārguris, ka tas mani netraucēja. Lēni laizdamies miegā, domāju par diezgan neparasto situā­ciju, kādā bija nonākusi mana dzīve, un mēģināju izspriest, vai to uzskatīt par labu vai par sliktu.

Es vairs nezināju, kur atrodos: nākotnē, pagātnē vai tagadnē. Drošs biju tikai par divām lietām. Pirmkārt, es atrados dzimtajā dimensijā. Otrkārt, es atrados Camonijā. Ziniet, tas tomēr bija iepriecinoši. Turklāt nevienam neko nebiju solījis. Mana pagātne bija aiz muguras, mana nā­kotne— priekšā, un nedz priekšā, nedz aiz muguras man nebija nekādu pienākumu. Tādā gadījumā ir taču puslīdz vienalga, kāds šodien ir datums.

Domādams šo tīkamo domu, es aizmigu.

9. Mana dzīve Saldajā tuksnesī

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona'', apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Saldais tuksnesis: tuksneši lielākoties ir plaši, līdzeni un smil­šaini apvidi, kuros ūdens trūkuma dēļ ir trūcīgi ar augu valsti, kas sastopama vienīgi tādās vietās, kur pazemes avoti ir veicinājuši oāžu veidošanos.

Pēc augsnes uzbūves izšķir klinšu, smilšu, sāls un cukura tuksne­šus. Saldais tuksnesis ir pēdējā minētā paveida jaukta tipa tuksnesis no pirmskembrija gliemežkaļķakmens, agrīnā Camonijas perioda lavas pulvera un^pirmsvēsturiska cukurpūdera, kura enerģētiskā vērtība ir apmēram 55 000 kaloriju kvadrātmetrā. Šis cukurpūderis ir radies no savvaļas cukurniedru stepes, kas gadu tūkstošu gaitā saules gaismas ietekmē pārtvaicējās tīrā kristāliskā niedru cukurā. Saldā tuksneša augsnes cukurs ir garšas ziņā salds, ūdenī un spirtā šķīstošs (turpretim ēterī nešķīstošs) ogļhidrāts, kas ar fenilhidrazīnu veido ozazonu, proti, atkarībā no oglekļa atomu skaita mo­lekulā, triozes, tetrozes, pentozes, heksozes, heptozes, oktozes un nonozes.

Saldā tuksneša virsmas formācijas to pamatvielas lipīguma dēļ ir nesalīdzināmi daudzveidīgākas un ērmīgākas nekā citos tuksnešos. Liela nozīme Saldā tuksneša skulpturālajā veidojumā ir vējam, kas reizē ir transportēšanas un denudēšanas aģents. Kaut kur pacēlis cukurpūderi, vējš daudzus kilometrus nes to pa gaisu un citur pie­vieno jau gatavai cukura skulptūrai; reizēm tikai tāpēc, lai jau pēc dažām stundām atkal noslīpētu nost kādu tēla daļu. Tādējādi Saldā tuksneša ārējais veidols pastāvīgi mainās, un šīs pārmaiņas ir daudz dramatiskākas nekā citos tuksnešos. Ar pietiekamu gaisa mitrumu un vienlaikus ar aktīvu vēja darbību no cukurpūdera un ūdens rodas tādi tēlniecības mākslas šedevri, ka jebkurš akmeņkalis aiz skaudības kļūtu zaļš.

Saldā tuksneša virsmas pasakainā apdare izsenis kā magnēts pie­vilkusi dēkaiņus, avantūristus un citus nesavaldīgus subjektus, kuri