Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Te pēkšņi mani no miega iztrūcināja apdullinošas taures skaņas. Nē, patiesībā tas joprojām bija sapnis, jo otro reizi sastapu MOLOHU, tikai šoreiz tas peldēja pa izplatījumu. Es pavisam skaidri redzēju šo milzeni, pat tā iespaidīgo ķīli, kas bija apaudzis ar veseliem koraļļu rifiem, gliemežpilsētām un jūraszāļu mežiem. Molohu pavadīja tūkstošiem hai­zivju, medūzu un murēnu, un viss bars lēni aizslīdēja cauri Visumam.

Tā tu, zilais lācis, traucies pa laiku un telpu, atrazda­mies starp sapni un seklu katatoniju, un piepeši kaut kādā Visuma punktā atkal kūleniski izripo laukā pa kādu no ne­iedomājami daudzajiem dimensiju caurumiem. Kas gan tas būs par punktu, es sev jautāju. Cerams, ne kāds no tiem, kas atrodas citās dimensijās.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Dimensiju caurumi [turp.]: pirms izšķiršanās par krišanu dimen­siju caurumā, vēlams skaidri apzināties, ka citās dimensijās viss var būt pilnīgi un galīgi citādi. Var gadīties tā, ka tur trūkst kaut kā vitāli svarīga, piemēram, gaisa. Vai ka turienes gaiss sastāv no ūdens, no svina vai betona. Var izrādīties, ka tur nedarbojas mūsu dabas likumi, un tie, kas tur valda, ir pašos pamatos citādi, ka tur nav smaguma

spēka, laika vai telpas. Cita dimensija var, piemēram, sastāvēt no sa­salušas garlaicības vai no muzikāla aukstuma, no kaut kādas nāvējoši indīgas gāzes vai desmittūkstoš grādu karstas saulesuguns, no stipras strāvas vai no nepiepildītām ilgām.

Noteikti ir tādas dimensijas, kurās skumjas ir galvenā barība būtnēm, kas veģetē seklās bēdu peļķītēs. Dažas dimensijas ir tik mazas, ka mūsu planēta, tur nonākusi, tiktu saspiesta līdz kniep­adatas galviņas lielumam: tās ir minidimensijas ar ļoti, ļoti maziņiem dabas likumiem. Turpretim citas ir tik lielas, ka pat to atomi ir lielāki par mūsu dzimto planētu. Ir dimensijas, kurās dzīvo tikai domas, un citas, kur ir nepatīkamas izjūtas, piemēram, bads vai skaudība, kas dzīvo sarkanu ūdenskliņģeru veidolā un prot dziedāt, — viss ir iespējams!

Nonācis divdimensionālā dimensijā, dimensionālais ceļotājs tiks saplacināts kā pankūka, viendimensionālā dimensijā — izstiepts kā bezgalīga gumija, piecdimensionālā — pārvērtīsies radiovilnī ar gal­vassāpēm, bet to, kas notiks astoņdimensionālā dimensijā, ar mūsu valodas vārdiem vienkārši nav iespējams izteikt. Patiešām skaidrs ir tikai viens: nonākot citā dimensijā, vajadzēs mainīt paradumus un, ļoti iespējams, visai krasi.

Cita

dimensija

Ripojot laukā no dimensiju cauruma, man bija sajūta, ka kaklā kāds ir iebāzis roku, aizsniedzies līdz pašam vēderam un uzģērbj mani ar iekšpusi uz āru kā tādu slapju zeķi; apetītlīgāku salīdzinājumu šobrīd diemžēl nespēju izdomāt. Apmetu gaisā pāris salto, tad vēl dažus kūleņus, kad jau biju nonācis uz zemes, un vispēdīgi vairs nekustējos.

Kā ar maisu pa galvu dabūjis, es cīnījos ar nelabumu. Palūkojos lejup, lai tiktu skaidrībā, kas īsti ir tas bezdibenis, no kura biju izvēlies.

Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kāds materiāls tev ir zem kājām dimensijā, kurā esi nokļuvis. Ja tas, piemēram, ir no betona, tad var cerēt uz puslīdz stabiliem dabas likumiem, ja no iz­kusušas lavas vai komētu gāzes — tad ar labunakti. Pamats

man zem pēcpuses bija mīksts un rotāts ar neskaitāmiem daiļiem rakstiem.

Es sēdēju uz paklāja.

Tas bija ļoti garš un vismaz simt metru plats, un vis­garām tā malām rēgojās izplatījums. Citi grīdceliņi krustu šķērsu stiepās pa dimensiju kā starpgalaktiskas, skaisti iz­rakstītas automaģistrāles. Man apkārt šurpu turpu slīdēja lidojošie paklāji.

Apmēram simt metru no manis atradās lepns tronis. Vēl aizvien juzdamies diezgan apdullis, es piecēlos un mēģināju sakārtot savu ietērpu. Te kāds iebliezās man mu­gurā, un es pagriezos paskatīties, kas tur ir. Tas bija Kverts Cuiopu.

Patiesībā tas nebija Kverts Cuiopu, tikai izskatījās viņam ļoti līdzīgs, bet tas pats bija sakāms arī par apmēram divsimttūkstoš būtnēm, kas man aiz muguras stāvēja uz grīdceliņa, — rindu rindas Kvertam līdzīgu radījumu no galerta. Mani vilka atpakaļ, arvien dziļāk receklīgajā pulkā; šķiet, biju aizstājies priekšā, un šie radījumi neredzēja troni, kuru nez kāpēc par varītēm vajadzēja redzēt. Citādi tie par mani nelikās zinis. Tieši man blakus bariņš galertbūtņu sāka spē­lēt mūziku; tā bija šausmīga, un, es zvēru, viņi šīs skaņas izvilināja no piena instrumentiem.

Sākās liels jandāliņš, un cauri dīdeklīgajam pūlim iz­spraucās tāds kā neliels gājiens, kura priekšgalā — un šoreiz es par to biju drošs! — soļoja Kverts. Labāko draugu vien­mēr var pazīt, arī tad, ja gluži tāpat izskatās vēl divsimttūkstoš radījumu tev apkārt. Mēģināju viņu pasaukt, taču viņš tai briesmīgajā ļembastā gāja vien tālāk, turpretim es tikai