Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Dimensiju cauruma telpa: patiesībā iztēloties vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru nepavisam nav grūti ar noteikumu, ka jums ir vismaz septiņas smadzenes.

Vienkārši iedomājieties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilciena kustībai pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece [ja jūs spējat iztēloties melnu caurumu ar sveci uz galvas; šim nolūkam jums vajadzīgas vismaz četras smadzenes]. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd ir uz Marsa, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.

Tātad jūs reizē atrodaties jebkurā vietā uz Zemeslodes, Alpos un virs Atlantijas okeāna, Ziemeļpolā un Gobi tuks­nesī, Nīlas krastā un Brazīlijas lietusmežos. Piedevām, kā jau tika sacīts, arī jebkurā laika punktā, proti, gan pirms miljons gadiem, gan aizparīt pusčetros, rudenī, pavasarī, vasarā un Ziemsvētkos, simt un simttūkstoš gados — un te es minu tikai dažas no iespējām.

Bet jūs jau neesat tikai uz Zemes vien, bet arī uz Mēness, uz Saturna, Zirga galvas miglājā un Kasiopejas tronī, aiz Betelgeizes, zem Pēgasa spārniem, uz Vērša kreisā raga, Vēža zvaigznājā, kā arī visur citur mums zināmajā Visumā. Un, lai viss kļūtu pavisam apstulbinoši, arī visos pārējos nezināmajos Visumos! Tātad, iekrītot dimensiju caurumā, jūs būtībā nonākat diezgan tālu: īsi sakot, visur.

Parastos apstākļos tik milzīga pārplūde krītošo padarītu traku, taču smadzenes uz kritienu dimensiju caurumā reaģē ar apbrīnojamu drošības pasākumu: tās ieslīgst mērenā dvēseles krēslā jeb, citējot profesoru Naktigalgalu, "seklā katatonijā".

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Or. Abduls Naktigalgals

Seklā katatonija: garīgs un fizisks muskulatūras un smadzeņu krampju stāvoklis, kurā persona nonāk, ilgāku laiku uzturoties dimen­siju caurumā. Šajā gandrīz absolūtajā ķermeņa un prāta sastinguma stāvoklī personu vairs nekas nespēj iespaidot, jo vairāk kritiens dimesiju caurumā. Ķermenī izplatās jauka, svina smaga miegainība, sejas izteiksmi pārņem plats, dumjš smaids. Šis stāvoklis ļoti attāli līdzinās bezpalīdzīgajai ekstāzei, kurā iespējams nonākt, vizinoties amerikāņu kalniņos un nonākot dubultcilpā.

Atrazdamies tādā stāvoklī, es sastapu Kvertu. Tai brīdī traucos garām Oriona zvaigznājam, un Kverts acīmredzot joprojām brīvi krita tajā dimensiju caurumā, kurā es biju viņu iegrūdis, vai varbūt jau bija paguvis iekrist kādā citā.

Tā kā, krītot dimensiju caurumā, jūs, kā jau tika minēts, vienlaikus atrodaties visur, tad ir saprotams, ka mums kaut kur vajadzēja sastapties, tas bija tikai laika jautājums. Kverts, būdams pilnīgi bez svara, izlidoja no izplatījuma dziļumiem un peldēja pie manis kā paātrinātā filmā, atkal un atkal griezdamies ap savu asi. Slīdēdams man garām, viņš muļķīgi smaidīja. Arī viņš nepārprotami atradās seklās

katatonijas stāvoklī, tādēļ mēs abi uz šo neticamo satikšanos reaģējām gluži neticami aušīgi.

"Sveiks, Kvert!" es sacīju.

"Sveiks, Zilais lāci!" Kverts nevērīgi pamāja pretim.

Un pēc tam viņš aizpeldēja tālāk uz Rigela miglāja pusi, turpretim es aiztraucos pretējā virzienā. Tagad, pēc šīs prātam neaptveramās apstākļu sakritības, jau bija pilnīgi neiespējami, ka mēs vēl kādreiz redzēsimies — vismaz ne atbilstoši parastajiem varbūtības lēsumiem.

Seklās katatonijas stāvoklis tam, kas krīt dimensiju cau­rumā, ļauj pat pagulēt, patiesībā tas tieši liek ieslīgt miegā. Vismaz es, krizdams cauri šim bezgalīgajam Visumam, tas ir, Visumiem, kļuvu arvien gurdenāks.

Acis aizkrita, un es ieslīgu sapņu pilnā snaudienā. Tajos, šķiet, parādījās visi, kam manā līdzšinējā dzīvē bija kaut vismazākā loma. Pundurpirāti auroja pirātu dziesmas, verveļviļņi šļakstinājās, spīgaiņi šņakājās par papildporcijām, es atkal un atkal kritu Gourmetica rīklē, un Maks mani atkal un atkal izglāba, Freda apmētāja mani ar meteorītiem, pro­fesors Naktigalgals, skaļi klabinādams visas septiņas sma­dzenes, jāja uz naktigalgalatora, Tumšo kalnu kāpurs grauza dzelzs kalnu, un — vai gan varēja būt citādi — garām, laipni mādams ar roku, aizslīdēja kalnu trollis. Taču es re­dzēju arī tādas radības un parādības, kādas nekad nebiju sastapis: melni tītus tēlus, kas jāja uz kamieļiem līdzīgiem jājamlopiem, gaisā peldošu pilsētu, galvu kalna lielumā. Un beigās veselā un nebeidzamā straumē nāca teiksmu un pa­saku būtnes, milži, punduri un dēmoni, briesmīgi tārpi un

prāvi plēsējputni, reizē biedējoši un valdzinoši. Toreiz man šie sapņi likās cauruncauri nesakarīgi, taču tagad es zinu, ka sapņoju par savu nākotni.