Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Es labprāt būtu uzzinājis, kā īsti jampampi izskatās zem tumšā audekla kārtām, taču to viņi turēja milzīgā noslē­pumā. No šīm dīvainajām lupatām tie nevīkstījās laukā ne klejojot, ne guļot un pat ne mazgājoties. Kails jampamps bija viena no Saldā tuksneša lielajām mīklām. Kāds zinātnieks, kas pētīja tikai un vienīgi šo tematu un par to bija publicē­jis krietnu duci grāmatu, ir izvirzījis teoriju, ka jampampi agrāk ir bijuši kalnu tupuces, kurām sākusi briesmīgi izkrist spalva, un tādēļ tās ietīstījušās tumšos palagos un aizbē­gušas tuksnesī, taču es šai teorijai neticēju. Tās pamats bija trīs kalnu tupuces spalvas, kuras zinātnieks bija atradis kādā zemes plaisā pusceļā starp Tupuču kalniem un Saldo tuksnesi.

Dzīve karavānā bija neparasti saticīga. Strīdi, dusmas, problēmas un tamlīdzīgas nejēdzības jampampiem ir dziļi pretīgas, un tie allaž cenšas rast kopēju valodu. Laiku pa lai­kam mēdza būt dažādi viedokļi par to, uz kuru debespusi tagad vajadzētu doties, taču tādās reizēs jautājums netika vis nodots balsošanai — jo balsošana nozīmē konfliktu —, bet gan karavāna vienkārši virzījās tālāk zigzaga gaitā.

Jampampi mīlēja mūziku, taču tikai tādu, ko paši spē­lēja ar pašdarinātiem instrumentiem. To viņi vislabprātāk darīja vakaros, sēžot pie ugunskura. Pēc manām domām, tā nebija sevišķi laba mūzika — šķiet, galvenais bija kopā taisīt nomierinošu troksni, kas visus iežūžoja miegā. Instrumenti lielākoties bija izkaltēti, izdobti un atērkšķoti kaktusi, kurus muzikanti turēja pie mutes un melodiski ņurdēja tajos. Vēl

kaktusus varēja apvilkt ar kamedāru tesmeņiem un tad ar tiem sist (ļoti lēni) takti. Tie, kas nespēlēja instrumentus, vienkārši šūpojās šajā takti un laiku pa laikam, vēlēda­mies dalīties muzikantu sajūsmā, uzmundrinoši iesaucās: "Pampamp!" Noguruši pēc garā pārgājiena un pieņurdināti pilni ar mūziku, mēs cits pēc cita gurdi nošļukām tuksneša pūderī.

No malas droši vien izskatījāmies grandiozi — iedomā­jieties tumšzilu mūmiju procesiju, kas ķiķinot čāpo pa tuks­nesi. Ārēji veidojām vienotu iespaidu, taču patiesībā katrs jampamps bija individuālisma iemiesojums, tādējādi iznāk, ka mēs bijām mūžīgs paradokss, vienpatņu savstarpējās pa­līdzības biedrība.

Kā jebkurā sabiedrībā, arī jampampu karavānā bija zi­nāmi noteikumi, taču tie tik spirdzinoši atšķīrās no visiem parastajiem priekšrakstiem, ka tiem pakļauties bija tīrais prieks. Būtībā bija divpadsmit likumu, kurus jampampi bija atraduši kādā tuksneša pudeļpasta vēstulē.

Tuksneša pasts

Ar tuksneša pudeļpastu nosūtītas vēstules Saldajā tuks­nesī var atrast bieži. Daudzkārt tā ir vienīgā iespēja kaut kā paziņot par to, kas ar tevi notiek, jo sevišķi grūtos brīžos. Tu ieliec vēstulīti stikla pudelē, aizkorķē un iespraud kādā kle­jojošā kāpā, lolodams — nereti veltu — cerību, ka klejojošā kāpa to pienācīgi nogādās. Diemžēl šīs kāpas ir pagalam neaprēķināmas, tās var doties jebkurā virzienā un jebkādā ātrumā, tādēļ izredzes, ka tava vēstule nonāks īstajās rokās, ir gaužām nelielas. Vēstule, ko bija atraduši jampampi, ceļā droši vien bija atradusies ļoti ilgi, jo papīrs bija pavisam sa­dzeltējis, rindiņas izbalējušas un burti visai veclaicīgi. Taču, kad jampampi atlocīja papīra lapiņu, uznāca pamatīga smilšuvētra, un to jampampi nolēma uzskatīt par likteņa zīmi un divpadsmit vēstulē izlasāmos norādījumus pasludināja par saviem likumiem. Tie bija šādi.

Baltu gaiļu tuksnesi nebija, un es patiešām nebiju grasī­jies pārtikt no sprunguļiem, tādēļ man likumus nebija grūti ievērot, lai arī līdz galam es tos nesapratu. Pēdējais likums man likās vismīklainākais. Kā var "ņemt ciet" pilsētu? Visā visumā man drīzāk šķita, ka šos aizliegumus nevajag uztvert pārlieku nopietni. Labi, teikšu godīgi: man bija aiz­domas, ka to sacerētājs bija rakstījis pamatīga saulesdūriena stāvokli. Tomēr jampampiem es neko tādu neteicu, jo negri­bēju viņus aizskart.

Areče: viens aptaurētais bija aprakstījis papīra lapiņu, ielicis to pudelē un iespraudis kāpā, bet jampampi tādēļ dedzīgi meklēja "pilsētu Anagrom Ataf, lai ņemtu to ciet un apmestos tur uz dzīvi. Vispār jau tā nebija gluži jauna ideja, jampampi vienkārši bija vienīgā kompānija, kas to bija padarījusi par savu politisko programmu.

anagromatafa

Jau gadu simteņiem Camonijā no paaudzes paaudzē tiek stāstīta teika par Anagromatafu, pilsētu, kas atro­das kaut kur Saldajā tuksnesī. Jau daudzi tuvi un tāli ir sapņojuši to ieraudzīt, taču neviens nav tajā iegājis. Kā tiek apgalvots, šai pilsētā var dzīvot tik omulīgi kā nekur citur — tur neesot īres maksas, neesot ne noziedzības, ne gaisa piesārņojuma, kamedāru stāvvietu cik tik uziet un tādā garā, viss, ko vien var vēlēties sapņu pilsētā tuksnesī. Jā, šajā pilsētā laikam ir īsta paradīze, tā vismaz daudzi prātoja.