Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Es klausos."

"Ak, nu, šis šķidrums ved maldināšanā, tas liek iztēlo­ties, ka šeit ir nevis tīkls, bet skaistākā būšana, ko tu vispār spēj iedomāties… Būtībā tu tiec nohipnotizēts, un, ē… tālāk ir ļoti sarežģīti paskaidrot… Starp citu, kāpēc tevi tas nepa­visam neietekmē?"

Kalnu trollis paošņāja gaisu un paraustīja plecus. "Nav ne jausmas. Varbūt tāpēc, ka es nespēju iztēloties neko skaistu. Tikai visādas gluži parastas nejaucības. Kē-hē!"

"Labi, šobrīd tas nav svarīgi. Vai tu, lūdzams, būtu tik mīļš un pasmeltu no strautiņa ūdeni un uzlietu man uz rokām? Tas ir vienīgais veids, kā es varu tikt brīvībā."

"Un tas ir viss? Pasmelt no strautiņa ūdeni, un lieta da­rīta?"

"Tieši tā. Būšu ļoti pateicīgs."

"Lai notiek!" Gnoms piemiedza ar aci un zvalstīgiem so­ļiem klumburoja uz urgas pusi. Tur viņš pietupās, pasmēla riekšavā ūdeni un ļoti piesardzīgi, kā viesmīlis, kam uz pa­plātes ir daudz šampanieša glāžu, nāca atpakaļ.

Pie paša zirnekļa tīkla viņš apstājās.

"Kas ar tevi ir?" es nepacietīgi uzsaucu. "Kusties taču!"

"Man bezmaz piemirsās, ka es esmu kalnu trollis! Es te uzvedos kā tāds skauts!"

"Nu, tas taču nekas šausmīgs!" atbildēju, cik vien pavirši jaudādams, jo vispār es jau noskārtu, kā tas viss var beigties. "Vienkārši pienāc man klāt un uzlej virsū!"

Trollis papleta pirkstus un ūdens lēni iztecēja zālē.

"Uff!" viņš uzelpoja. "Par mata tiesu! Daudz netrūka, un es būtu izdarījis labu darbu." Viņš notrauca no pieres iedo­mātus sviedrus.

"Ei! Vai tagad, lūdzu, tu nevarētu vēlreiz pasmelt ūdeni un pēdīgi mani atbrīvot? Kuru katru brīdi atvilksies zirnekliene, tas nemaz nav smieklīgi."

"Man arī nevajag, lai būtu smieklīgi. Es esmu kalnu trol­lis. Vai tu jau esi aizmirsis mūsu dēciņu kalnos?"

"Nē, neesmu vis aizmirsis! Bet es tev piedodu! Drusciņ novest kādu no ceļa — tā ir viena lieta, bet pasviest milzu zirneklienei par barību — kaut kas pavisam cits. To tu ne­spēsi pastrādāt."

"Spēšu gan. Es to ļoti labi pieprotu."

"Nespēsi!"

"Klausies, puis!" kalnu trollis piepeši kļuva ļoti nopietns, un viņa acīs no visas tiesas parādījās neviltots žēlums. "Tu laikam nesaproti, cik grūtā stāvoklī esi nokļuvis. Es esmu kalnu trollis. Camonijas derdzīgākais radījums. Es tev

nevarētu palīdzēt, pat ja to gribētu — un es nemaz ne­gribu! Man tas gluži vienkārši ir pretdabiski. Es gribu tikai vienu — un varu tikai vienu: tev nepalīdzēti Vēl nederīgāku radību tu šobrīd nebūtu varējis sastapt. Saproti jel, tev izpa­līdzēt man būtu vieglāk par vieglu — čiks, un gatavs! Taču es to nedarīšu. Tur, mežā, klīst zirnekliene mājas lielumā, un, lai tevi izglābtu, man vajadzētu tikai atnest riekšavu ūdens. Bet es atstāšu tevi nezināmā — nē, ļoti labi zināmā — likteņa varā! Kaut ko tādu spēj pastrādāt tikai kalnu troļļi. Neviens kalnu trollis nemūžam tevi neatbrīvos, tad jau labāk ceri, ka to izdarīs pati zirnekliene. Padomā par to visu!"

Trollis iespruka pamežā un nozuda.

"Man tiešām žēl!" viņš vēl uzsauca. "Proti — nemaz nav žēl! Kē-hē-hē!"

Mani pārņēma briesmīgas dusmas. Pat nebiju iedomā­jies, ka spēju tā saniknoties. Nelabā balsī aurodams, es raustījos tīklā, kliegdams trollim pakaļ tādus lāstus, kādus pat tik nīstams radījums kā viņš noteikti vēl nebija dzirdējis (vismaz manās ausīs nekas tāds vēl nebija nācis). Raustīju lipīgās virves tā, ka visi koki līgojās; nešpetnās dusmas man, šķiet, bija devušas milža spēku. Purināju zirneklienes pavedienu tā, ka man deniņos sāka dunēt asinis. Un vispār pavediens mazdrusciņ izstiepās un kļuva plānāks. Parāvu vēl stiprāk un iebaurojos kā svarcēlājs, kurš tūlīt dabūs bruku. Pavediens kļuva smalks kā zīda dzīpariņš, izstiepās tā, ka gandrīz vairs nebija saskatāms, — taču nepārtrūka.

Mani spēki bija galā, un pavediens sarāvās, atkal kļū­dams par resnu virvi. Es rēcu un trakoju, auroju trollim nopakaļ, ka vajāšu viņu līdz pasaules galam un tad ko tikai ar viņu nedarīšu, sarīkoju tādu jandāliņu, kāds Lielajā mežā daudzu gadu tūkstošu gaitā noteikti vēl nebija dzirdēts. Ārdījos, līdz pēkšņi sapratu, ko daru: es pats personiski zva­nīju meža tarantullas pusdienu zvanu.

Nekur trokšņi nav tik skaļi kā mežā, kurā vispār nav dzirdama neviena skaņa. Visi domā, ka skaļākās atbalsis ir kalnu ielejās vai katedrālēs, taču mežā, kuru pametusi visa dzīvība, tās ir daudz spēcīgākas. Skaņu netraucē ne pūču kliedzieni, ne odu sīkoņa, tā traucas no koka pie koka, pa lapu lapiņai, pa skuju skujiņai, un galā nonāk, izaugusi par briesmīgu lērumu, daudz skaļāku nekā sākumā. Tas vien jau ir diezgan šausmīgi, taču šeit bija ne tikai briesmīgs lē­rums, bet arī briesmoņa lērums.

Vispār jau zirnekļi pārvietojas bez trokšņa, taču tas sa­kāms tikai par zemākajām svara kategorijām. Man te bija darīšana ar ztrneklieni, kas svēra piecdesmit centneru, un es jau dzirdēju, kā viņa kaut kur tālu meža biezoknī cilā kājas, triekdama tās zemē kā pāļu stabus. Sākumā manīju, ka zeme vieglītiņām trīc, pēc tam ievēroju astoņkārt saliktu skrejamo soli, kas virzījās uz manu pusi visnotaļ ātri un nepārprotami mērķtiecīgi.