Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tad es beidzot pievērsos zirneklienes tīklam un aplūkoju to rūpīgi un pamatīgi. Man gribot negribot bija jāatzīst, ka tas bija tīklaušanas meistardarbs. Tarantulla bija novilkusi starp kokiem spriegas tauvas un samezglojusi tās kopā, taču tas vēl nebija viss — arī ikkatra tīkla acs bija izmargota ar aizvien smalkākiem pavedieniem. Un, ieskatoties pavisam uzmanīgi, varēja redzēt, ka arī šīs cilpiņas bija pieaustas ar vēl smalkākiem tīkliem, un, ja man pie rokas būtu lupa, tad droši vien atklātos, ka tajos ir pavisam sīki tīkliņi. Šajā velnišķīgajā slazdā iekristu jebkura dzīva radība, pat ja tā nebūtu lielāka par mikroskopisku knislīti.

Tas nebija vienkārši tīkls — tā bija vērpjot un aužot izpausta ģenialitāte. Ja par nodevīgu slazdu izlikšanu piešķirtu balvas, tad galvenā pienāktos šim neģēlīgajam

mezglojumam. Šis gūstniecības mākslas šedevrs liecināja, ka tarantulla to audusi, liekot lietā visus savus spēkus un gudrību, — un Lielajā mežā tādu tīklu noteikti bija tūk­stošiem! Nav brīnums, ka te vairs nebija nevienas dzīvas būtnes. Visas stirnas, visi putni, visas vaboles, taureņi un viendienītes bija dabūjuši galu tarantullas tīklos.

Diez vai ir kas vēl šaušalīgāks par nāvi meža tarantullas tīklā. Tā saimniece ļoti rūpīgi noziež upuri ar savu skābeno, šķebinošo sekrētu, kas vispirms saēd ādu, pēc tam neizturami lēni pārvērš miesu putrai līdzīgā, viegli sagremojamā masā, lai beigās, upurim ciešot neiztura­mas sāpes, kauli…

Paldies, paldies, tik ļoti precīzi es to nemaz nevēlos zināt. Būtu jauki, ja leksikons kaut reizi dotu man kādu praktisku padomu. Nu, piemēram, kā izpestīties no meža tarantullas tīkla…

Ja dzīva radība iepinusies meža tarantullas tīklā, to izlaist spēj vienīgi pati tarantulla, un proti, pārtecinot to biezenī, kā jau visos sīkumos aprakstīts iepriekš. Zinātnieki vienprātīgi atzīst, ka meža tarantullas sekrēts līmības ziņā ir nepārspējams. Uz pa­saules nav tāda ķīmiska, bioloģiska vai kā citādi iegūstama sa­vienojuma, kas jaudātu pārspēt meža tarantullas sekrēta saķeres spēku.

Prieks dzirdēt. Nepietiek ar to, ka biju iekritis kontinenta neģēlīgākās būtnes tīklā un šī būtne pārskatāmā laikā iera­dīsies, lai mani pārvērstu putriņā, nē, turklāt vēl arī bija zinātniski pierādīts, ka pret riebīgo ķēpu, kas mani turēja un nelaida vaļā, nav pilnīgi nekādu pretlīdzekļu.

Izņemot ūdeni.

Ko?

Izņemot ūdeni. Abrīnojami, taču fakts: meža tarantullas sekrēta saķēri spēj neitralizēt vienīgi visparastākais avota, lietus vai ūdens­vada ūdens.

Ak tā. Ūdens. Ūdens te bija, vesels strauts, taču tas te­cēja apmēram divdesmit metru no šejienes. Kā lai es pie tā tieku? Varbūt ari šai ziņā leksikonam būs kāds padoms? Aū! Leksikoni

Mežā valdīja liels klusums.

Varbūt zirnekliene tikai nupat noaudusi savu tīklu un atgriezīsies tikai pēc pāris nedēļām. Kazi, pa to laiku uznāks lietus, un es gavisam viegli izpestīšos un izsprukšu laukā no šī meža.

Lielais mežs [turp.]: nepieciešamo apūdeņojumu Lielais mežs pārsvarā iegūst no neskaitāmiem pazemes avotiem. Lielajā mežā lietus mēdz līt ārkārtīgi reti, faktiski tikai tādās reizēs, kad Tumšajos kalnos plosās negaiss. Ja negaiss Tumšajos kalnos bijis nesen, nā­kamo lietu var gaidīt tikai pēc vairākiem mēnešiem, iespējams, pat gadiem.

Ziņas, ar kurām mani aplaimoja leksikons, kuram kat­ram atņemtu pēdējo cerību. Prāta apsvērumi mazpamazām izdeldēja manu optimismu. Droši vien zirnekliene tīklu no­audusi jau sen un tagad nāk atpakaļ, lai pievāktu laupījumu. Ļoti iespējams, ka viņa visu šo laiku slapstās pa krūmiem, tīksminādamās par sava bezpalīdzīgā upura mokām.

Kas tas? Vai tur krūmos kaut kas čabēja?

Nē, protams, es vienkārši esmu sataisījies aiz bailēm sa­jukt prātā. Tur tikai vējš šūpo zarus.

Klau! Atkal kaut kas čaukst! Un vēja vispār nav, toties tur, pretī, tajā krūmā dažas lapas nedabiski šūpojas šurpu turpu. Tur kāds ir! Bet kas gan gan tur varētu būt, visā Lie­lajā mežā dzīvi esam tikai es un zirnekliene.

Čaboņa atkārtojās, šoreiz tā bija skaļāka un ilgāka. Krūmi pašķirās, un uz manu pusi lēnām līda neiedomājami neglīta un riebīga radība.

Vecs paziņa

Taču tā nebija meža tarantulla. Tas bija kalnu trollis.

"Kē-hē-hē!" viņš nozvaigājās. "Varbūt es izskatos pēc kalnu troļļa, bet labāk nemāni pats sevi. Patiesībā es esmu mežzinis. Lielā meža virsmežzinis. Bez šaubām, inkognito. Tādēļ, lai aizmālētu acis, man ir vajadzīgs šis kalnu troļļa ietērps. Vai tagad izklausās vismaz kaut cik pārliecinoši? Vai man labāk piekāpties un atzīt, ka esmu kalnu trollis?"

"Beidz vāvuļot! Es atrodos ārkārtīgi nepatīkamā situ­ācijā. Vai tu, lūdzu, varētu atnest mazdrusciņ ūdens…"

"Mirklīti," trollis neļāva man pabeigt un ērti nozvēlās zālē. "Kā tu vispār esi te iekūlies? Es jau nu gan teiktu, ka šitā karāties ir pagalam stulbi. Staigājot pa šo mežu, šādus tīklus esmu manījis, cik uziet, bet man ne reizi ne­ienāca prātā mesties tādam klāt un spiest pie krūts. Apžēliņ, tas tak izskatās pēc milzīga zirnekļa tīkla. Ja vēl ir cik necik prātiņa aizķēries, tādiem tak vajag iet apkārt ar lielu līkumu."

"Tas ir garš stāsts."