Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Turklāt viņai piederēja īsts, nodrukāts eksemplārs. Kāds lielisks pamats garum garai intelektuālai sarunai! Varbūt arī viņa ir naktsskolas absolvente, tāpat kā es? Skaitīju kopā: viņa bija skaista, gudra, mīļa pret dzīvniekiem, prata gata­vot ēst, dziedāt, bija lācene, un viņas kažoks bija zils. Vieni vienīgi plusi.

Galu galā es sāku viņai sekot arī tajās reizēs, kad viņa devās uz mežu. Turējos drošā attālumā, kā traks, bikls meža gars pārskriedams no aizsega aiz resna koka stumbra pie aizsega krūmu biežņā. Meža zvēri cits pēc cita tecēja pie viņas un glaudās klāt: lai kur lāču meitene gāja, tie iznāca no savām paslēptuvēm. Vāveres lēkāja viņas dziesmas taktī un pīkstēja līdzi piedziedājumam, balts briedis kādu brīdi nesa viņas grozu uz ragiem: varēja redzēt, ka viņa ir visas meža radības mīlule un brīnišķīgi prot uzturēt draudzību.

Pat negantās mežacūkas viņas klātbūtnē kļuva par drais­kiem klēpja sivēntiņiem.

Tagad es izsekoju viņu, kad vien tas bija iespējams: no rītišķas žāvāšanās un izstaipīšanās uz namiņa sliekšņa līdz sveču nopūšanai vakarā. Un — to es rakstu, nosarcis kā biete, — es noskatījos arī, kā viņa rītos peldas meža urgā.

Vēl nekad nebiju juties tik neizskaidrojami laimīgs tādēļ vien, ka redzēju kādu dzīvu būtni vai, un tas bija vēl pārsteidzošāk, ka par viņu domāju. Ar katru stundu, ko pavadīju zilās lācenītes tuvumā, šī laimība kļuva arvien lielāka, taču reizē pieauga arī dusmas uz sevi un gļēvulīgo nespēju pieiet viņai klāt. Ik rītu es sev nozvērējos, ka, sagaidījis piemērotu brīdi, iznākšu no meža, smalki stādīšos priekšā un lūgšu viņas ķepu. Taču galu galā es kārtējo reizi paliku tupam starp rabarberu lapām kā bailīgs trusis. Kādu rītu pamodos mazliet vēlāk nekā parasti, un lāču meitene jau bija nozu­dusi mežā. Krietni izsunījis sevi par gulēšanu lāča miegā, es savā bezgalīgajā zemiskumā nospriedu, ka šī ir teicama izdevība ielavīties meitenes privātajā teritorijā. Izzagos no meža un uzkāpu viņas namiņa lievenī. Pirmais pakāpiens zem mana neparastā svara saliecās, un pa visu mežu aiz­skanēja tā sāpīgais brēciens. Es uzreiz metos atpakaļ un ausījos. Vai viņa nāk atpakaļ? Nē, acīmredzot viņa neko ne­bija dzirdējusi.

Nelūgtais

viesis

Tā nu es no lieveņa iespruku namiņa virtuvē, kas reizē bija arī dzīvojamā istaba. Pasaulīt balto, cik tur bija jauki! Plauktos rindojās mīlīgas krūziņas, kā radītas maigām roci­ņām, un šķīvīši, kuros varēja ielikt tieši vienu kumosu, — jā, šajā namiņā viss, likās, bija domāts tādam, kas bija vismaz trīs izmērus mazāks par mani. Piegāju pie jaukā pavardiņa un pacēlu jauka vārāmpodiņa vāku. Biju stāvā sajūsmā! Podiņā bija piecas jaukas klimpiņas biezā, brūnā mērcē, un, nepaguvis ne attapties, es jau vienu no tām biju notiesājis.

Klimpas

Ak, cik tādas nupat izvārītas kartupeļu klimpas ir pasa­kaini gardas! Brīnišķīgi pasālītas un aizdarinātas ar safrānu, no ārpuses samtainas, iekšpusē mīkstas kā firziķi, bet vidiņā debešķīgi izsmalcināts maisījums no rīvmaizes, rozīnēm un žāvētām plūmēm! Tas turpināja kutināt aukslējas ar sīpolu, muskatrieksta un melno piparu smaržām arī pēc tam, kad klimpa bija izkususi uz mēles kā putukrējums.

Nebiju pat nojautis, kādus kulinārijas mākslas augstu­mus iespējams sasniegt ar tik vienkāršu ēdienu. Taču sa­līdzinājumā ar mērci tas vēl bija tīrais nieks! Mērce bija no baravikām, kas, pēc visa spriežot, veselu dienu bija sutinā­tas uz mazas Oguns, līdz savārījušās pastā, kurā izmeklētās sēnes bija kļuvušas par tīru garšas esenci. Man uz mēles iz­auga vesels mežs ar visu sveķu smaržu, egļu skuju aromātu, ar rīta rasas spirgtumu, ogu un zālīšu veselīgajām sulām. Šis garšas pārdzīvojums pārspēja visas manas cerības par zilās lācenītes pavārmākslu. Kamēr klimpa slīdēja lejup pa manu rīkli, es no sajūsmas biju kā debesīs.

Pēc tam nācu pie prāta. Vai šādi es biju atstājis pēdas, kas liecināja par manu klātbūtni? Vai lāču meitene no rīta bija saskaitījusi savas klimpas?