Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nekad mūžā nebiju redzējis tik brīnišķīgu skatu. No šā brīža un uz visiem laikiem šī meitene būs manas dzīves centrs. Es biju piedzimis tikai tāpēc, lai mīlētu zilo lācenīti. Ja mūsu laimi apdraudēs kāds ienaidnieks, es stāšos tam pretī ar zobiem un nagiem, izraušu naidniekam sirdi no krū­tīm — ja tam vispār būs sirds — un aprīšu nevārītu! Manas mīlestības uguns bija tik kvēla, ka es varēju izvārīt okeānu zivju zupā! Varēju apturēt pasaules griešanos, paripināt to atpakaļ un pēc tam atkal palaist uz priekšu, lai tikai vēlreiz redzētu, cik daiļi viņa aizliek aiz auss pīpenes ziediņu.

Nevarēju tikai vienu, tas bija pilnīgi izslēgts: es nespēju zilo lācenīti uzrunāt.

Jūs noteikti itin pamatoti domājat, ka man tobrīd va­jadzēja skriešus mesties pie brīnumainās būtnes, lai stā­dītos tai priekšā un iekarotu viņas sirdi. Galu galā, pat ja aizmirstam visus citus iemeslus, tā bija vienīgā zilo lāču sugas pārstāve, ko man līdz šim bija izdevies sastapt. Es tā ilgojos uzrunāt šo meiteni, ka sirds vai plīsa, un arī vieta

pirmajam randiņam bija labu labā: saulriets, es izskatījos spirgts un atpūties, mēs atradāmies burvīgā laucītē. Mēs viens otram bijām likteņa lemti (par to biju pilnīgi drošs). Taču tai brīdī mani pārņēma izjūtas, kurām līdzīgas es savā mūžā vēl nebiju iepazinis: tas bija biklums. Un vienīgais, ko spēju, bija meklēt vēl drošāku slēptuvi aiz prāva nātru pudura.

Mokoši

jautājumi

Jau no domas vien, ka jānāk laukā no biežņas, lai mei­teni uzrunātu, es noplūdu saltiem sviedriem. Ja nu pa­klupšu un nostiepšos uz deguna? Ja nu viņa smiesies? Vai nobīsies no manis? Pirmais iespaids taču ir pats galvenais, visi tā saka! Ja nu es viņai nepatikšu? Kā vispār izskatās mans kažoks? Vai man gadījumā nesmird mute? Vai nav vaļā bikšupriekša? Vai es izmazgāju ausis? Prātā šaudījās tādas un līdzīgas nejēdzīgas domas, taču tobrīd man tās likās cauruncauri saprātīgas. Tādēļ es kā pamiris sēdēju biežņā un biju mierā ar to, ka varēju iztālēm lūkoties uz zilo lācenīti.

Būtībā neko citu es nākamajās dienās arī nedarīju: slap­stījos un skatījos uz skaisto meiteni. Šajā mežā, kurā bija gan biezi krūmi, gan brangi ozoli ar kupliem zaru vaiņagiem, gan augsta zāle, nātres, kazeņu krūmi un papardes, man bija pārpārēm iespēju atrast slēptuvi.

Namiņš meža norā

Lāču meitene dzīvoja mazā namiņā turpat noras malā — pavisam netālu no tās vietas, kur es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Namiņš bija no koka, apjumts ar zariem. Un te bija arī tie zvēri, kuru man pietrūka mežā. Kā meklēdami patvērumu, tie visi bija apmetušies noras tuvumā vai pašā skrajumā. Namiņa zaru jumtā ligzdoja putni, pa durvīm un logiem saimnieciski skraidīja vāveres un strupastes. Pa noru lidinājās citrontauriņi, vākdamas medu, omulīgi dūca resnas kamenes, un urgā, kas tecēja cauri norai, peldēja pīļu ģimene ar septiņiem pīlēniem.

Namiņa priekšā bija neliels dārzs, kas ļoti lietišķi bija sadalīts košumdārzā un sakņu dobēs, kurās auga brangi puķkāposti un ducīgi ķirbji, sānus spīdināja tvirti tomāti un lielas rabarberu lapas dāvāja pavēni divām redīsu rindām. Rozmarīns, pētersīļi un maurloki, un turpat blakus koši sar­kanas zīda magones un mežrozes. Mazs, jancīgs kartupeļu lauciņš, dažas rindas burkānu un sīpolu, vesels neliels kressalātu, majorāna, piparmētru un salvijas mežs — glītums un kārtība apliecināja ne tikai izcilu gaumi, bet arī iespaidīgas zināšanas par uzturam nepieciešamajiem dārzājiem un starptautiskiem garšaugiem. Līdzās salvijai te šūpojās sīpolciesa un dzeloņdilles, septembra kniploki un cinobra kanēle, stāvā žodzene un sudraba sējējs, olsakne un korigandrs, zaķumētra un tīģerūsa, zaļā pātadzene un sinepāji, Panamas papalmiņa, čemurainā kārvele un sarkstošā mušmire, lakacis un saules dievkrēsliņš.

Raganmēlīte un koraļļpaparde

Košumdārzā draudzīgi kopā auga Camonijas skaistākās puķes un citi, eksotiskāki ziedi. Raganmēlīte un prīmulziedu vitaliāna, nokarenā pūķgalve un ilzītes, tupuču mauraga un mandrāgu zvaniņi, koraļļpapardes, eņģeļactiņas, pasēnītes, žirtrozes, stabuļtulpes, saulpurenes, diļļu orhi­dejas, nārumētra, sasafrasūsa un natiftofu sūna. Kokostulpes, melnās justīcijas un paradīzes lilijas — viss izkārtots tik daiļi kā diža gleznotāja audeklā. Te pieprata dzīves mākslu.

Zilā lācenīte savas dzīves dienas aizvadīja, barodama dzīvnieciņus un kopdama augus; reizēm viņa no rīta devās uz mežu ar grozu un vēlu pēcpusdienā atgriezās, salasījusi augļus, ogas un baravikas. Tādās reizēs, kamēr viņa gatavoja vakariņas, visa mežnora bija pilna kārdinošu smaržu.

Es vēroju meiteni visās viņas gaitās — ravējot dārzu, barojot zvēruļus, lasot grāmatu pļaviņā: tātad viņa vēl arī

bija izglītota! Ar sajūsmu pamanīju, ka viņa lasa nevis kaut kādu sēnalu romānu, bet profesora Naktigalgala "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikonu"!