Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Man jāpārvēršas par sardīni! Zivs, kas iepeldējusi ūdenskri­tumā. Tas jau izklausījās daudz jēdzīgāk. Ja es būšu sardīne, tad triecienā noteikti palikšu dzīvs. Bet kā Naktigalgals to dabūja gatavu? Viņam bija septiņas smadzenes. Man tikai vienas.

"Zināšanas ir nakts!"

Tumsa. Protams. Intelektuālās spējas tumsā pieaug. Aiz­vēru acis. Piecsimt metru.

Domāju par sardīnēm. Manu gara acu priekšā parādījās vesels zivju bars. Sidrabaini zibinot sānus, tās slīdēja pa ūdenskritumu lejup, kopā ar mani tuvodamās dzelmei.

Vēl četrsimt metru.

Sardīnes ceļš

Es pārvērtos, taču ne par sardīni. Kļuvu par vienšūni, uz mata tāpat kā Naktigalgals toreiz klasē. Augu lielāks un pārtapu daudzšūnī, mazītiņā, spulgā zivtiņā. Manu caur­spīdīgo ādu pārklāja zvīņas, man izauga žaunas un spēcīgas spuras. Jutu, kā mani skeleta kauli kļūst lielāki un izturī­gāki. Elpoju ūdeni, it kā tas būtu svaigs gaiss. Visgalā biju pārvērties par sardīni.

Ūdens pašķīrās, man apkārt uzmutuļoja vesels burbuļu orkāns. Pats gandrīz nemanīdams, biju ieniris ezerā. Man gribējās tikt uz ūdens virsu, un es sparīgi savicināju spu­ras, taču tās nebija spuras — man atkal bija ķepas. Izniru no dzelmes im dziļi jo dziļi ieelpoju gaisu. Acīmredzot es vairs nebiju sardīne, jo līdz krastam ar savām smagajām, piemirkušajām drēbēm un slapjo spalvu man bija pagalam grūti aizpeldēt.

Izkāpu krastā, izgriezu ūdeni no drēbēm un izpurināju spalvu. Kails un mazliet stīvs, taču visnotaļ dzīvs un apmie­rināts apsēdos ezermalā un pārlaidu skatienu apkārtnei.

Piekrastē auga varenas egles, un es kāri ievilku plaušās svaigo, pēc skujām smaržojošo meža gaisu. Pa debesīm vēl joņoja brangi negaisa mākoņi, tomēr negaiss jau bija bei­dzies un vietumis pa spraugu starp mākoņiem manīja pat rietošās saules liesmaino blāzmu. Varēju justies pagalam apmierināts. Biju ne tikai izkūlies no kalnu eju labirinta, bet vēl arī divreiz izsprucis nāvei no nagiem — nebiju noslīcis un nebiju nosities. Kā īsti tas notika?

Vai es patiešām biju pārvērties par zivi? Vai varbūt Nak­tigalgals ar sava leksikona palīdzību bija mani nohipnotizē­jis un licis uzvesties kā zivij?

Lai nu būtu, kā būdams. Viņš bija palīdzējis man nonākt jaunā dzīvē.

7 . mana dzīve Lielajā mežā

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielais mežs: Lielajam mežam tik garlaicīgs nosaukums dots tādēļ, ka nevienam negribas tam pievērsties, pat domās labāk ne. Lielākoties visi no tā vienkārši izvairās, iet apkārt ar iespējami lielu līkumu un arī citiem neiesaka tam tuvoties. Nedaudzie, kas, nepaklau­sīdami prātīgam ieteikumam, ir šajā mežā iegājuši, pēc tam vairs nav redzēti. Daži apgalvo, ka šai mežā dzīvo augu gari un lapu raganas, citi min, ka šis mežs pats ir viena liela ļauna būtne, kas ar saknēm turas ellē, kur td*aplaista ragainais personiski. Kā šīs leģendas cēlušās un uz kādiem faktiem pamatojas, nav zināms. Camonijas iemītnieki vienkārši ir klusībā norunājuši Lielajā mežā nerādīties.

Kad iegāju mežā, satumsa nakts. Visādas vecu sievu pasaciņas man ir vienaldzīgas: es no mežiem nebaidos — esmu padzīvojis pie spīgaiņiem un tātad diezgan norūdīts. Taisnību sakot, es ar labpatiku izbaudīju dzestro klusumu un pilnu krūti elpoju svaigo gaisu. Pēc ilgās maldīšanās pa smacīgajām kalnu ejām svaigs gaiss man likās gluži nedzirdēta greznība. Negaiss bija pārskrējis tikpat naigi kā uznācis; koku galotnes vēl šūpoja viegls vējš, taču te, lejā, bija klusi un vēsi kā katedrālē. Paceļot galvu, es cauri biezajai lapotnei brīžumis varēju saskatīt zvaigznes, kas mirdzēja izplatījuma melnajās dzīlēs. Kādi plašumi jumās man pāri! Mundri soļoju uz priekšu aizvien dziļāk mežā, kas kļuva biezāks un biezāks. Arī tad, ja te ir augu gari vai lapu raganas, man nemaz nebūtu iebildumu pret šādu tādu sabiedrību.

Uz pārdomām vedināja vienīgi pilnīgais klusums. Tik klusi nebija pat spīgaiņu mežā — tur ūkšināja pūces, čivinaja sīki putni un savus Morzes ziņojumus raidīja dzeņi;

l

švīkstinādamas lapas, tur skraidīja vāveres un allažiņ klusi čabēja zeme, pa kuru rakņājās dažnedažādi kukaiņi. Šeit nebija dzirdama nekāda dzīvība: vienīgās skaņas bija manu soļu dipoņa mīkstajās lapās un reizēm kāds krakšķis, kad biju uzkāpis uz satrupējuša zara. Acīmredzot Lielajam mežam bija tik slikta slava, ka no tā vairījās pat tārpi un skudras.

Kad mani no staigāšanas un svaiga gaisa pārpilnības pārņēma nogurums, es vienkārši saritinājos turpat zemē, apsedzos ar lapām un aizmigu. Tik spirdzinošā miegā sen nebiju gulējis, sapņu netramdīts un mierīgs kā Lielais mežs.