Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lēni lēnītiņām sevi lika manīt gaiss, kas atradās man plaušās. Normālos apstākļos gaiss ir biežs viesis, tas pastā­vīgi nāk un iet, ieelpojot tas iekāpj elpvada liftā, nobrauc lejā plaušās, tur brītiņu pagrozās un tad ar izelpu tādā pašā ceļā dodas laukā. Turpretim šajā gadījumā gaiss palika plaušās. Kad bija pagājis neilgs brīdis, tas itin kā izpletās un sāka grūstīt plaušu sieniņas kā ieslodzīts zvērēns, kas izmisīgi meklē izeju no sprosta. Lai uz mirkli aizmirstu par šo pagalam nepatīkamo sajūtu, riskēju uz brīdi atvērt acis.

Ljas sienu blāzmas caurstrāvotais ūdens bija apbrīnojami

dzidrs, es redzēju pat burbulīšus, kas man apkārt dejoja neprātīgu baletu. Burbuļi! Katrā tādā burbulītī bija kāds nieks skābekļa; daudzos burbuļos varbūt sanāktu veselam elpas vilcienam — un šeit to bija tūkstošiem! Kas zina, var­būt tā bija vēja pūsmiņa, ko es biju sastapis kalnu labirintā. Vajadzēja vien tikt šiem burbuļiem klāt un izsūkt no tiem dzīvības glābēju skābekli! Es savilku lūpas kā īsu kokteiļa salmiņu un, mežģīdams kaklu, stiepu galvu uz to pusi, kur virpuļoja brango burbuļu virtene.

Tieši tajā brīdī, kad biju aizsniedzies līdz tās galam, visa pestījošo skābekļa lodīšu ķēde draudzīgi palielināja ātrumu. Sparīgi irdamies ar ķepām, es tai sekoju un ātri vien saīsināju attālumu, kas mūs tagad šķīra. Vēl tikai trīs vēzieni! Viens… divi… un… traks ūdens virpulis izrādījās āt­rāks: tas saķēra burbuļu čūsku un kopā ar to nozuda tumšā sānejā.

Es aiz vilšanās iebrēcos un tā zaudēju arī pēdējo skā­bekļa kripatiņu, kas vēl bija palikusi man plaušās. Tā droši vien jūtas zemūdene, ko teju, teju sadragās pārvarīgs ūdens spiediens.

Tad es ieraudzīju kalnu trolli. Tas ir, man šķita, ka redzu kalnu trolli — jo visdrīzāk tas bija tikai redzes māns, ko uzbūra pēc skābekļa izslāpušās smadzenes. Kalnu trollis peldēja man garām, izstiepies uz muguras un aizlicis rokas

aiz galvas. Tas neizturami lēni mani apdzina, draudzīgi uz­smaidīja un, vēl piemiedzis ar aci, nozuda aiz stūra. Tās bija beigas, par to nebija ne mazāko šaubu. Mani iekšējie orgāni bija uzpūtušies līdz pēdējai iespējai, vēl mirklis — un es uzsprāgšu. Acis izlīda no pieres, un ausīs dunēja, it kā es stāvētu Niagaras ūdenskrituma pakājē. Likās, mutuļojošais ūdens plūst man tieši dzīslās un piepilda manas plaušas. Uznāca briesmīga klepus lēkme.

Pietiks, laiks darīt tam galu, tagad un pavisam. Es vien­kārši atvēršu muti, un lai tajā ieplūst ūdens; jebkas būs labāks par šīm mokām. Tā nu es atvēru muti un ieelpoju, būdams gatavs noslīkt.

Taču manas nabaga plaušas piepildīja nevis nāvējošs ūdens, bet tīrs, dzīvinošs kalnu gaiss!

Lietus ūdens bija atradis ceļu uz brīvību un iznesis mani no kalniem tieši pa to caurumu, kuru pirms brīža bija iz­grauzis dzelzskāpurs.

Beidzot es biju brīvs.

Izeja

Bet par kādu cenu! Izeja atradās apmēram piecu kilo metru augstumā. Es gāzos lejup kā zivs, kas iepeldējusi ūdenskritumā. Šis ūdenskritums nebija visai plats, toties visnotaļ augsts. Skats uz Camonijas tālēm noteikti bija gran­diozs, taču man diemžēl nebija laika priecāties par pano­rāmu. Mana dzīve Tumšajos kalnos piepeši bija galā.

I

Pāreja no šis pēdējās dzīves uz nākamo noritēja zibens ātrumā ("noritēja" gan nav īstais vārds, drīzāk jau "no­šļācās"). Es gāzos dziļumos, un līdz brīdim, kad ietriekšos zemē, vēl bija atlikuši apmēram divi kilometri. Šādos ap­stākļos bija nepieciešama ārkārtīgi precīza visu garīgo un fizisko spēku koordinācija.

"Sardīnes eļļā," man galvā skaidri un gaiši sacīja kāda balss.

Ko?

"Sardīnes eļļā."

Izklausījās pēc profesora Naktigalgala, bet kā viņam šādā brīdī ienācis prātā gvelzt par sardīnēm eļļā?

"Zināšanas ir nakts," teica Naktigalgala balss.

Vēl tikai pusotrs kilometrs. Jau varēja saskatīt, ka ūdens­kritums šļācas tieši meža ezerā. Tiesa, gāžoties lejā no tāda augstuma, nav lielas starpības, vai tu nositīsies uz betona vai uz ūdens virsmas. Patiesībā klasisks glābējzauru gadījums. Taču neviens pterodaktils tuvumā nebija manāms. Varbūt es atrados tieši tajā kvadrantā, kas, Makam aizejot pensijā, bija palicis nepieskatīts.

" tyrannosaurus rex."

Acīmredzot leksikons man prātā spēj spert laukā tikai nesakarīgus šķirkļu nosaukumus.

"Zināšanas ir nakts!"

Vēl tikai kilometrs.

Ar šo pateicienu Naktigalgals allažiņ centās mūs pamu­dināt domāt dažnedažādos virzienos. Ko vēl viņš teica?

"Sardīnes eļļā."

Nu, jā, sardīnes eļļā. Sardīnes eļļā ir ārkārtīgi sātīgas. Tās atrodas bundžā. Bundžu vajag attaisīt. Naktigalgals sardīņu bundžu attaisīja ar prātu.

"Baktērijas."

Naktigalgals bija aplipinājis mani ar sava intelekta bak­tērijām. Vai viņš grib teikt, ka arī es esmu spējīgs uz tādiem pašiem gara varoņdarbiem?

Vēl, aptuveni lēšot, astoņsimt metru.

"Tyrannosaurus Rex."

Profesors bija pārvērties par dinozauru. Tātad ar domu spēku ir iespējams pārvērsties. Vai man jāpārvēršas par di­nozauru? Kāds no tā labums? Es tikai kļūšu vēl smagāks un nositīšos ar vēl lielāku blīkšķi. Sešsimt metru.

"Sardīnes eļļā."