Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tumšo kalnu kāpurs [turp.]: Tumšo kalnu kāpurs pieder pie vienguļu ģints, t. i., tas guļ tikai reizi mūžā, toties 14 gadu pēc kārtas. Tas notiek drīz pēc tam, kad kāpurs ir nosvinējis savu divsimto gads­kārtu. Guļas laikā tas izmanto uzkrātās dzelzs rezerves un ieelpo tikai reizi mēnesī.

Kad es trīs dienas biju turējies cieši dzelzskāpuram uz pēdām, mani spēki bija galā. Šī radījuma ātrums un milzīgais čaklums bija kaut kas prātam neaptverams. Es arvien biežāk biju spiests apsēsties, lai atvilktu elpu, un dažkārt turpat ieslīgu īsā snaudā. Reiz, kad uztrūkos no

miega, dzelzskāpurs bija pazudis. Pēdējais caurums bija sen atdzisis. Lai kā es piepūlēju dzirdi, nespēju saklausīt ne žvadzoņu, ne dārdoņu. Un manā priekšā bija eju sazarojums. Ja es tagad nogriezīšos nepareizi, visi mani pūliņi izrādīsies veltīgi.

Pa labi — viens, pa kreisi — divi.

Tāds ir mans cēlais vienreizviens.

Es šādā taktī skaitu dzīvi;

Uz priekšu rit mans pavediens.

Pēdējais kāpura caurums veda pa kreisi, tādēļ tagad es, paklausīdams poēmai, divas reizes nogriezos pa labi. Man nebija ne mazākās pārliecības, ka, klausīdams Hildegunstam fon Mītenmecam, es rīkojos pareizi, — kas zina, varbūt viņš to visu bija izzīdis no pirksta.

Taču man nebija izvēles. Un jā, nudien: nākamajā ejā es ieraudzīju diezgan svaigu kāpura rakumu. Pārkāpu pāri kūpošai dzelzs peļķei, iebāzu galvu nākamajā caurumā un ausījos — ak, kāda atpestīšana: tur dārdinājās un žvadzi­nājās dzelzskāpurs! Es teciņus metos uz to pusi. Ērmoti, taču apkārt viss, likās, kļuva arvien gaišāks. Iegriezos kār­tējā ejas līkumā un ar galvu pa priekšu ieskrēju gaismas sienā.

Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,

Un jaunā ailē gaisma rist,

Var sejā vēja pūtu sajust

Un priekšā ceļu ieraudzīt.

Caurums

kalnā

Kamēr manas acis lēnītēm pierada pie gaismas, es stā­vēju, ļaudamies vēsam vējiņam, un skatījos uz dzelzskāpuru, kurš man priekšā kluknēja apaļā caurumā, kas veda

brīvībā. Es bezbailīgi piegāju tuvāk un apstājos tieši blakus. Arī tagad tas nelikās par mani zinis: iespējams, arī to bija aizgrābis skats, kas pavērās mūsu priekšā. Lejā tālē sniedzās Tumšo kalnu galotnes, kas dūrās cauri baltam, vataini pū­kainam līdzenumam. Acīmredzot mēs atradāmies vienā no kalnu augstākajām virsotnēm, un ainava mums pie kājām bija miglā tīta. Manus no aukstuma stīvos locekļus glāstīja saules stari, sirdi pārņēma cerība.

Tad saulei priekšā aizlīda trekns, melns negaisa mākonis un vienā mirklī kļuva briesmīgi auksti. Es izliecos laukā un lūkojos lejup, daudzus kilometrus dziļā dzelmē. Tumšo kalnu sienas bija gludas kā noslīpēts marmors, pat vistalan­tīgākais alpīnists to virsmā neatrastu ne mazāko tverekli. Dzelzskāpurs nočāpstināja un nošņaukājās. Tas tramīgi dīdījās un izgrūda tādas skaņas, kas izklausījās apmēram pēc: "Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" Tad piepeši tas apcirtās un iebēga tunelī. īsu acumirklīti vilcinājies, es viņam sekoju. Ko man deva izeja tādā augstumā? Mana vienīgā cerība bija palikt pie kāpura un cerēt, ka agri vai vēlu tas izvedīs mani laukā cik necik zemāk.

Kāpurs skrēja ļoti atri, ka šķita — kur deguns radīja, taču arvien kalnā iekšup. Un es rikšoju tam nopakaļ.

BOOOOOOONNNNNNGGGGG!

Kas tad nu? Zvans? Kalna vidu pēkšņi skanēja zvans? Dzelskāpurs apstājās kā iemiets.

BOOOOOOONNNNNG!

Vel viens zvana sitiens, nedaudz klusāks un talaks.

BOOOOOOOOONNNNNNNNGGGGGG!

Zvans noskanēja trešo reizi, skaļāk un tuvāk nekā pirmīt.

"Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" dvesa kāpurs.

Tad sākās apdullinošs troksnis, neko tādu savā mūžā _ *♦> _ _ vel nebiju dzirdējis: neskaitāmi zvana dimdieni, kas vibrēja nemitīgās atbalsīs, it kā es sēdētu zvanā, uz kura gāztos ak­meņu krusa.

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONGBONGBONGBONGBONGBONG

BONG!!!!!!!

Toreiz es vēl nezināju, kā ir, kad Tumšajos kalnos sākas negaiss. Šajā kalnājā lija reti, patiesībā nekad, taču, ja nu reiz nelaiks bija uznācis, tad ne pa jokam.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Negaiss Tumšajos kalnos: tā kā Tumšie kalni sastāv no dzelzs, atmosfēra virs tiem pastāvīgi ir stipri uzlādēta. Negaiss šajā apvidū ir |oti reta dabas parādība, taču, ja nu reiz ducināšana sākas, tad tai

seko tāds nelaiks, ka to vispār nevar salīdzināt ar citām dabas katas­trofām; ļaudis to dēvē par "Negaisu Tumšajos kalnos" jeb par "Dievu dusmām".