Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

peska! Mēs, peskas, ārēji izskatāmies pēc kalnu troļļiem, taču mūsu iekšējā pasaule ir daudz cēlāka! Jā, jā, tieši tas es esmu: par kalnu trolli iztaisījies peska! Vai tas izklausās pārliecinoši?"

"Kā nu ne, ļoti pārliecinoši," es drebelīgā balsī atbildēju, lēni kāpdamies atpakaļ. Vēl daži soļi, tad būs ejas līkums un es varēšu aizmukt.

"Ak, nu, lai tad lūst vai plīst — es esmu kalnu trollis1 ." radī­jums piepeši iebaurojās. "Tumšo kalnu bieds! Pretīgs pluskainis ar nekrietniem nolūkiem! Visu nīsts un neieredzēts! Izstumts no sabiedrības!" Kalnu trollis elsodams sašļuka un uz visām četrām rāpoja man apkārt. Tas viss kļuva arvien nepatīkamāk.

"Tu mierīgi vari mani paspārdīt!" viņš pinkšķēja un ska­tījās manī ar asaru pilnām acīm. "Visi mani spārda."

Es piesardzīgi piegāju kalnu trollim klāt un uzmundri­noši paplikšķināju tam pa muguru.

"Rimsties, rimsties… būs jau labi," mēģināju viņu mie­rināt, tūdaļ nožēlodams, ka biju viņam pieskāries, jo mana delna uzreiz aplipa ar viņa taukainajiem sviedriem un ne­labi smirdēja.

"Ko tu no tā vispār saproti!?" viņš man uzbļāva tik rupji, ka es parāvos nost, it kā manā priekšā būtu suns, kuram, šķiet, piepeši uznācis trakums. Taču šoreiz manā priekšā bija traks trollis!

"Vai tu gribi teikt, ka es pats esmu izvēlējies tādu dzīvi?" Kalnu trollis pieslējās kājās un nikni blenza man virsū. "Šo riebīgo spalvu, kārpas, nīkuļošanu tumšās kalnu ejās bez svaiga gaisa, bez gaismas — bez neviena cerības stariņa? Tu gribi teikt, ka šī ir tā karjera, kādu es biju sev iztēlojies?"

Nu, kā lai te atrod pienācīgi uzmundrinošus un nekai­tīgus vārdus? Aizlicis roku aiz muguras, es mēģināju to noberzt tīru gar ejas sienu.

"Es daudz labāk būtu gribējis būt taurenis!" Viņa balsī pēkšņi jautās tāds kā vieglums, tāds kā trauslums. "Es būtu pats dailes iemiesojums, visu acuraugs, bezrūpīgi lidinātos saules staros." Viņš plivināja rokas, atdarinādams — ne pārāk ticami — taureņa lidojumu. Mazpamazām mani sāka pārņemt līdzjūtība.

"Dzīvotu tikai tam, lai pacilātu sirdis, izplatītu prieku un līksmību — dzīvot tāpēc, lai būtu labs…" Kalnu trollis iz­dancoja pāris lempīgu piruešu, tad spēji palika stāvam un drūmi blenza zemē. "Vai tā ir tik nosodāma vēlēšanās?"

Viņš taču bija pavisam lāga zellis. Bija skaidri redzams, ka viņš vēlas kļūt labāks.

"Bet es esmu tikai kalnu trollis!" viņš atkal ierunājās, taču viņa balss šoreiz skanēja gluži kā no akas dibena. "Ni­cināmākais radījums pasaules vēsturē! Visupēdējais draņķeklis!"

Viņš sāka dauzīt galvu pret sienu. Tā dobji, nejauki būk­šķēja.

"Kaut es labāk būtu melnais prusaks!" kalnu trollis ņerkstēja. "Vai ērce! Pat baktērijas bauda lielāku cieņu un godu!"

Es lūkoju uzsliet viņu taisni.

"Ārējais izskats taču nav galvenais! Patiess skaistums nāk no iekšķuma!"

Vēl šobaltdien sarkstu, atcerēdamies, cik neciešami ba­nāli bija mani veltīgie mierinājuma vārdi.

"Tur jau ir tā lieta!" trollis ņuņņāja. "Arī iekšēji es esmu pilnīgi pagrimis! Es meloju un krāpjos! Esmu ļauns pret visiem un ar to lepojos! To gan es pieprotu! Šai ziņā esmu pirmklasīgs meistars! Ja tev vajag briesmoni bez sirdsapzi­ņas — esmu tavā rīcībā! Bet kaut vienu vienīgu labu dar­biņu — uz to es neesmu spējīgs!"

Te man prātā ienāca doma, ko varētu pienācīgi no­saukt par ģeniālu. Abi verveļviļņi — tie man sākumā bija

tuvojušies ar nejaukiem nodomiem, turpretim pēc tam atraduši savai dzīvei gluži jaunu jēgu: sākuši man mācīt valodu.

"Man ir doma! Mēs nositīsim divas mušas ar vienu sitienu! Tu man vienkārši parādīsi ceļu uz brīvību! Tā es beidzot tikšu laukā no šī labirinta, bet tu būsi izdarījis labu darbu. Šādi mēs atrisināsim visas mūsu abu problēmas. Tu taču zini, kā var no šejienes izkļūt?"

Kalnu trollis skatījās uz mani ar lielu neuzticēšanos.

"Skaidra lieta. Cik reižu esmu tur bijis. Tur nepavi­sam nav jauki. Pārāk daudz svaiga gaisa. Pārāk gaišs. Bet, jā, skaidra lieta, es varu tevi uz turieni aizvest. Domā, tas līdzēs?"

"Simtprocentīgi līdzēs! Es pazīstu dažus, kuriem viens labs darbs pilnīgi mainīja visu dzīvi."

Nu, ja ne citādi, tad viņa labais darbs mainīs manu dzīvi uz labo pusi, vismaz par to es biju pārliecināts.

"Neticu," attrauca trollis. "Bet pamēģināt jau varam."

Labs darbs

Kalnu trollis braši soļoja uz priekšu. Pārmaiņas bija acīmredzamas. Sākumā viņš lamzāja pagalam nīgri, turpre­tim tagad izslējās arvien taisnāks. Viņa gaita kļuva vieglāka un atsperīgāka, likās, viņš gluži vai dejo.

"Kē-hē-hē! Tas taču ir fantastiski!" viņš sauca. "Jo tuvāk ir izeja, jo labāk es jūtos! Man klājas lieliski… es jūtos… kā… kā lai to pasaka?"

"Labi?"

"Labi! Jā, tas ir īstais vārds! Hē — es jūtos labi!"

"Tā ir alga par labu darbu!" es viņam paskaidroju. "Kad sirdsapziņa ir tīra, arī gars ir pacilāts."

"Man šķiet, es tagad dzīvošu pavisam citādi," trollis jūsmīgi sauca. "Es taču varu darīt tik daudz labu darbu! Varbūt man iet tev līdzi? Pamest šos Tumšos kalnus! Doties uz kādu nabadzīgu zemi un palīdzēt nelaimīgajiem! Katru dienu pa labam darbam! Kē-hē-hē!"