Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Mēģināju iztēloties, ka vēl nemaz neesmu beidzis skolu. Šis ir profesora Naktigalgala sarīkots pārbaudījums: ja izdo­das tikt laukā no labirinta, esi izturējis. Vajag tikai domāt dažnedažādos virzienos.

Hm, kāda zinātniska disciplīna man varētu būt visnode­rīgākā? Matemātika? Filozofija? Bioloģija, ģeoloģija, astro­nomija? Camonijas dzeja? Galu galā nonācu pie slēdziena, ka iesākumam man visvairāk noderēs manas kājas. Diemžēl tieši tās no nebeidzamās sēdēšanas, kustību trūkuma un vienveidīgā uztura bija visai nožēlojamā stāvoklī.

Soļoju tālāk. Lāgiem laidos vieglā riksī, vilkos pagalam lēni, tomēr virzījos uz priekšu, tikai uz priekšu, neapstājo­ties, līdz pārgurumam. Kad vairs nespēju, novēlos gar zemi un dažas minūtes pagulēju, tad atkal cēlos un rikšoju tālāk: un tā stundām ilgi, dienām ilgi.

Brīžiem palaizīju alas sienu, pagaršoju rūsaino spoguķērpi un sājo kondensāta ūdeni, kas šajās alās droši vien bija jau miljoniem gadu — tieši tā arī garšoja. Kājas pašas spēra soļus. Par iešanu to jau vairs nevarēja nosaukt, es meimu­roju starp alas sienām kā dzērājs: pleci uzkumpuši, ķepas nokarājas gar sāniem, zods iespiests krūtīs — nelaimīguma iemiesojums, izmisis, staigājošs kartupeļu maiss, kam ikrus rauj krampji. Kaut kad spēki mani pameta pavisam. Apsē­dos, cieši apņēmies vairs necelties.

Es sarūsēju

Izpletis ķepas un pekas, pievērsis skatienu alas gries tiem, es stundām ilgi gulēju uz muguras. Biju nolēmis tā arī palikt guļam, līdz izgaisīšu bez pēdām, sarūsēšu kā vecs dzelzs lemesis un tādējādi uz visiem laikiem saplūdīšu ar Tumšajiem kalniem.

Kā šķiet, rūsainas alas sienas neveselīgi ietekmē nomocī­tas smadzenes, jo citos apstākļos man nekas tāds neienāktu prātā. Taču, stundām ilgi maļot prātā šādas domas, patie­šam jau var just, ko nozīmē sarūsēt. Tā ir savdabīga sajūta, un patiesībā tas nemaz nav tik ļoti nepatīkami. Tu kļūsti

pavisam mierīgs, padodies dabas likumiem un pamazām sāc apaugt ar rūsu. Lēni lēnītiņām pa visu ķermeni izplatās smalka, rūsgana vilniņa, pēc tam tu sāc sačokuroties. Rūsa ietiecas arvien dziļāk, šūnu slāņi sabirst cits pēc cita, un jau itin drīz no tevis paliek tikai kaudzīte sarkanu putekļu, ko gariem pirkstiem satver ieslodzīta vēsmiņa, lai iznēsātu pa visu nebeidzamo Tumšo kalnu labirintu.

'ecs draugs

Lūk, cik tālu es jau biju ticis šajās neprātīgajās domās! Te pēkšņi man uz pleca uzradās mīksta, lipīga, taču gluži labi pazīstama masa. Tas bija Kverts Cuiopu.

"Ko tu te dari?" viņš noraizējies vaicāja.

"Es rūsēju," atbildēju.

Pagāja labs brīdis, līdz man atkal izdevās uzslieties pus­līdz taisni, un, goda vārds, es brīnījos, ka nesadrūpu kā saburbējusi kūka. Vaidēdams un kunkstēdams lēni cēlos kājās, bet Kverts stāvēja blakus un pacietīgi gaidīja. Pēdīgi biju nostājies uz pekām un jutu, kā manos kaulos palēnām atgriežas dzīvība. Kverts ar savu klātbūtni pamodināja manī milzīgu optimismu. Mēs taču kopā bijām atrisinājuši vissa­režģītākās astronomijas problēmas, tad jau arī izeja vairs nebūs jāmeklē ilgi.

Dimensiju

caurums

"Es atradu dimensiju caurumu," Kverts ierunājās.

"Dimensiju caurumu! Bet tas taču ir vareni!" es atsaucos. Tiesa, varbūt mana atbilde izklausījās maķenīt nepārlieci­noša — tātad drīz mums abiem būs jāšķiras…

"Tas bija pavisam vienkārši. Varētu teikt, uzskrēju virsū. Daudz netrūka, un būtu ievēlies taisni iekšā, tāpat kā toreiz, kronēšanas dienā. Nāc, es tev parādīšu."

Dimensiju caurums atradās tieši aiz stūra, kādā paralēlā alā.

Es biju iedomājies, ka pāreja uz citu dimensiju izskatīsies mazliet krāšņāka. Teikšu pavisam godīgi: es tur vispār neko neredzēju.

"Dimensiju caurumu nemaz nevar saskatīt," paskaidroja Kverts. "To var tikai saost."

Paošņāju gaisu. Jā, bija manāma viegla, man gluži sveša dvesma.

"Nav ne mazāko šaubu, tas ir dimensiju caurums. Ož pēc genfa!" teica Kverts.

Man nebija ne jausmas, kas ir šis genfs, un īstenībā es arī negribēju zināt. Kverts šo dimensiju caurumu bija uzgājis jau pirms vairākām dienām un kopš tā laika nespēja izlemt, lēkt tajā iekšā vai ne. Varbūtība, ka viņš tādējādi nokļūs savā dimensijā, bija viens pret daudziem miljardiem.

"Ja nu es nonāku dimensijā, kas ir pilna ar briesmoņiem, kuru galvenā barība ir galerta prinči no 2364. dimensijas? Tas ir neiedomājams risks."

"Bet varbūt tev paveiksies!"

"Man nekad neveicas. Es esmu no tiem prinčiem, kas savā kronēšanas dienā ieveļas dimensiju caurumā."

Pirmo reizi redzēju Kvertu mokāmies tik milzīgās šau­bās. Man vienkārši vajadzēja viņu uzmundrināt, lai viņš saņemas un lec tai dimensiju caurumā, lai kā man negri­bējās, ka viņš to dara. Tas bija mans drauga pienākums. Ja viņš tagad nesadūšosies, tad vairs nekad to nespēs un visu mūžu briesmīgi nelaimīgs klimtīs pa mūsu dimensiju. Centos atrast īstos vārdus, tādus vārdus, kas reizē būtu gan neapstrīdami, gan līdzjūtīgi, uzmundrinoši, iedrošinoši un nesatricināmi pārliecinoši.

"Nu, lec!" es teicu.

"Es nespēju!" Kverts vaimanāja. "Un ja nu es nonākšu verdoša piķa jūrā vai zaura rīklē? Tu pat iedomāties ne­vari! Visumā ir neaptverami daudz vietu, kas kaitīgas