Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

tiKai tagad es pamanīju lielo, teleskopam līdzīgo cauruli, kas sniedzās no naktigalgalatora līdz griestiem. Atšķirībā no parastiem binokļiem tai aptuveni vidū bija kaut kas līdzīgs mezglam. Griestos vīdēja atvere ar vāciņu — tā man atgādināja fotoaparāta diafragmu. Acīmredzot pa turieni varēja vērot naksnīgās debesis.

"Tātad tumsa te, šajā kambarī, nāk no Visuma izplatī­juma?" es jautāju, lai kaut ko sacītu.

"Tā gan, manu zēn! Tik blīvs melnums nekur citur nav atrodams. Kosmosa mūžīgā tumsa! Vai tu zini, ka gandrīz deviņdesmit procentus Visuma masas veido tumšā matērija?

Līdz šim nevienam nebija izdevies to novērot, zinātnieki spēja vienīgi izsecināt, ka tāda pastāv, pēc tās ietekmes uz gravitāciju, taču es ar šo naktigalgalskopu to sadzinu rokā un noķēru kā tīklā!"

iktigalgalskops

Viņš ar lielīgu žestu norādīja uz tālskati.

"Skatoties zvaigznēs, mēs redzam pagātni. Zvaigžņu gaisma, ko tu redzi debesīs, ir senum sena, tai ir miljoniem, miljardiem gadu… Visi vienmēr runā tikai par zvaigžņu gaismu, taču tumsa tur, augšā starp zvaigznēm, ir tikpat sena, nē, lielākoties vēl daudz senāka — un, galu galā, tās ir daudz vairāk! Tumsa ir kā vīns, jo vecāka, jo labāka… Tumsai, kas patlaban atrodas šajā telpā, ir gandrīz pieci miljardi gadu — labi izturēta, vai nav tiesa?"

Viņš šņākuļoja un zinīgi šmakstināja lūpas, it kā nobau­dīdams dārgu un smalku vīnu.

"Neapgrūtināšu tevi ar pārlieku sīku informāciju, manu zēn, turklāt tas viss ir stingri slepens, taču pateikšu, ka esmu atradis veidu, kā ar sarežģītas prizmu, lēcu un spoguļu sis­tēmas palīdzību naktigalgalstarus kosmosā var izlocīt un tādējādi likt tiem iekļūt tārpejā!"

Milzīgi apmierināts ar sevi, viņš atliecās, salika pirkstus kopā un virpināja īkšķus kā advokāts, kas nupat cēlis ties­nesim priekšā nesatricināmu alibi.

Tārpeja — kā to lieliski zināja Nakts akadēmijas audzēkņi — ir kaut kas līdzīgs īsākajam ceļam cauri Visu­mam: tāds kā slepens telplaika tunelis, pa kuru vistālākajos izplatījuma nostūros var nokļūt daudz ātrāk nekā parasti. Ja pareizi saprotu, Naktigalgals tikko bija paziņojis, ka viņš sū­tījis savus starus tādā laikceļojumā cauri visam izplatījumam!

"Un ne tikai to vien!"

Viņš norādīja uz kādu citu naktigalgalatora detaļu, kas izskatījās pēc mehāniskas dzeloņcūkas.

"Naktigalgalstari spēj izgriezt lielus gabalus no izplatī­juma tumsas, un es ar šo retromagnētisko daļiņsūcēju (tas tiks patentēts ar nosaukumu "Naktigalgals 3000") varu vienā mierā sasūkt šo matēriju taisnā ceļā no Visuma! Tumsa, miljoniem gadu glabāta vakuumiepakojumā, no vis­tālākās izplatījuma pažobeles — lūdzu, te tā ir! Vēl tumšāka nemaz nav iespējama!"

Profesors triumfējoši nopūtās.

Melnie caurumi

"Pie debesīm pēc izgriešanas vairs ir tikai caurumi, tik bezdibenīgi melni, ka tajos pazūd pat gaisma! Nākamo pa.uidžu zinātnieki vēl ilgi lauzīs galvu par to, no kurienes radušies šie melnie caurumi, he-he!"

Te Naktigalgals apklusa un kādu brīdi, tikai tusnīdams, skatījās taisni uz priekšu.

"Es vēl neesmu izdomājis, kā saprātīgi izmantot šo tumšo matēriju! Lūk, te tā ir, taču spītīgi pretojas jebkādam praktiskam izmantojumam. Tā ir tik sasodīti negatīva!" Naktigalgals norūca un iegrima īgnās domās.

Iekšējā balss mani mudināja pateikt kaut ko uzmun­drinošu.

"Varbūt šai matērijai vispirms jāpierod pie jaunajiem apstākļiem! Es, piemēram, vēl ļoti labi atceros savu pirmo nedēļu Tumšajos kalnos, arī es te jutos…"

"Liecies mierā!" profesors mani īdzīgi pārtrauca. "Kopš kuriem laikiem tu kaut ko saproti izplatījuma mistērijās?"

Viņam bija taisnība — ko gan es no tādām lietām sa­protu? Vispār jau jutos informācijas apgrūtināts un tagad, kad biju pieķerts vēlmē tēlot gudrinieku, spēju domāt vie­nīgi par to, kā puslīdz eleganti atkāpties.

"Mjā," es teicu, "ir jau diezgan vēls, hē-hē… tad es lai­kam vairs netraucēšu," un soli pa solītim virzījos uz to pusi, kur, pēc manām domām, atradās izeja.

"Durvis ir otrā pusē," Naktigalgals izklaidīgi nopurpi­nāja. Tad viņš piepeši itin kā uztrūkās no savām pārdomām.

"Nē… paliec… lūdzu!" profesors gluži negaidīti pieklājīgi un klusītēm teica. "Mēs varētu mazliet patērzēt."

Tas bija kas jauns. Līdz šim Naktigalgalam nebija ne prātā nācis ar mani tērzēt. Viņš vispār ne ar vienu netērzēja. Saruna viņa izpratnē bija tas, ka viņš māca, bet citi kāri uz­sūc viņa gudrību. Reizēm tika pieciests viens otrs bikls jau­tājums, jo tā viņš varēja sākt jaunu garu monologu, turpre­tim ikdienišķas sarunas profesors Naktigalgals neieredzēja ne acu galā. Eidēti nīst pļāpāšanu.

"Tu taču noteikti jau esi mēģinājis saprast, kā tev tik īsā laikā izdevies apgūt tik daudz zināšanu?" Naktigalgals uz­ņēma sarunas pavedienu.

"Tādēļ, ka esmu īpaši apdāvināts?" es mazliet neapdo­mīgi atbildēju.

"Apdāvināts, kas vēl nebūs! Blēņas!" Naktigalgals atcirta tik skaļi, ka es neviļus pakāpos soli atpakaļ. "Piedošanu…" Viņš pieklusināja balsi. Profesors vienkārši nebija pieradis vienkārši sarunāties, tomēr viņš patiešām centās.

Mācītās baktērijas