Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kad biju aizvēris durvis, mani apņēma tik liela un mil­zīga tumsa, ka sametās bail. Tāda tumsa ir fiziski sajūtama: kaut ko līdzīgu atcerējos pieredzējis spīgaiņu salā, pirmo reizi naktī palicis bez gaismas. Taču šo tumsu varēja pat dzirdēt. Tā iekļāva mani kā auksta dūre un spindzēja man

ausī tik smalki un bezcerīgi, ka uz brīdi visas mana kažoka spalvas aiz šausmām saslējās stāvus.

Biju šajā kambarī ienācis tikai pirms dažām sekundēm, taču man jau šķita, ka esmu akls kopš dzimšanas un nemaz nezinu, kas ir gaisma. Acumirklī stiepu ķepu pēc durvju roktura, taču vairs nezināju, kur te ir priekša un kur pakaļa, par augšu un apakšu nemaz nerunājot. Likās, es planēju iz­platījumā, kurā nav nevienas zvaigznes, ka esmu vieglāks par vieglu un tik vientuļš, ka ne izsacīt.

"Stāvēt un nekustēties!" asi uzsauca profesors Naktigal­gals. "Pie tā var pierast."

Es pūlējos, taču nespēju saprast, kur viņš atrodas. Vis­labprātāk būtu skriešus meties prom no šejienes, tomēr mēģināju runāt pieklājīgi.

"Te ir, ē, ļoti tumšs," es pieticīgi izteicos.

"Grrrābšķi!" atrūca Naktigalgals. "Mums te ir tieši četr­simt naktigalgalu."

"Naktigalgali" bija vārds, ko atcerējos no mācību stundām: tā bija profesora atklātā tumsas mērvienība. Pieticība nebija viņa stiprā puse. Viens naktigalgals aptuveni atbilst naktij bez zvaigznēm pilnīga Mēness aptumsuma laikā. Vai, piesaucot vienkāršāku un saprotamāku piemēru, tumsa cieši aizvērtā ledusskapī (kad ir nodzisusi lampiņa) ir tieši viens nakti­galgals. Tātad četrsimt naktigalgalu ir tāda tumsa kā četrsimt aizvērtos ledusskapjos. Un tur bija apmēram tikpat auksti.

"Naktigalgalators darbojas ar pusjaudu. Es pat aizsēju acis, jo citādi man bija pārāk gaišs."

Naktigalgals noņēma pārsēju. Es to zināju, tāpēc ka pēk­šņi tumsā kā divi starmeši iespīdējās viņa acis. Eidēta acis mirdz vienmēr, arī gaismā, taču absolūtā tumsā skats bija daudz iespaidīgāks. Varbūt tas bija saistīts ar smadzenēm, kas aiz šīm acīm darbojās ar visaugstāko pārnesumu. Naktigalgala acu gaisma bija vērsta tieši uz mani, un es pēkšņi jutos vainīgs.

"Ko tu vispār klaiņo apkārt pa nakti, ko?" viņš noprasīja un slidināja man pāri savu staru.

"Es, ē, nespēju aizmigt, jo man, ē, no prāta neizgāja filo­zofiska problēma. Es domāju par to un…"

"Blēņas!" Naktigalgals bez liekām ceremonijām mani pārtrauca. "Tu nevari aizmigt, jo Groots, tas priekšvēsturiskais stulbiķis, maitā gaisu ar saviem barbariskajiem pirdieniem! Tu nevari aizmigt, jo vairs nevari izturēt savu klasesbiedru bērnišķīgo berbelēšanu. Tu nespēj aizmigt, jo ilgojies pēc sarunām ar Kvertu un Fredu!"

Vecais Naktigalgals zināja pilnīgi visu. Viņš šūpoja galvu, un gaismas strēles, ko raidīja viņa acis, slīdēja pa kambari kā ugunis bākas tornī.

"Tu te esi jau pārāk ilgi… Ir pienācis arī tavs laiks! Acumirklīti, es tikai izslēgšu naktigalgalatoru…"

Sākās neizprotama krekstoņa, kas kļuva arvien klusāka, un tad mazpamazām tapa gaišāks. Dabiskos apstākļos šādu apgaismojumu varētu raksturot vienīgi kā tumsu, taču pēc pirmītējā melnum melnā melluma man jau šķita, ka nupat ir gluži gaišs. Tagad es vismaz varēju puslīdz saviedēt ērmoto aparātu, ap kuru rosījās Naktigalgals.

Tas izskatījās pēc samazinātas fabrikas — vai labāk tā: pēc daudzām mazām fabriciņām, kas sastūķētas cita citā. Tur bija simtiem dūmenīšu, apkures katlu, elevatoru un ne­skaitāmas caurules, vadi un zobrati, sūkņi un agregāti. Tur piepūtās un saplaka plēšas, iekšā un ārā stumdījās virzuļi, skurstenīši, no kuriem ik pa brīdim izšāvās uguns stars, un

ventilācijas šahtas, kas izverda melnus tvaikus. (Iespējams, lasītājs pie sevis nodomās, ka vispār jau melna tvaika dabā nav un es patiesībā gribēju sacīt "melni dūmi", taču es stingri pastāvu uz to, ka no Naktigalgalatora kūpēja ūdens tvaiki — tiem nebija smaržas, un tie bija nevis balti, bet melni kā nakts.)

Man pat rādījās, ka pa fabriciņu mazītiņajām dzelzs kāpnītēm un režģotajām grīdām šaudās sīksīciņas ēnas, miniatūri strādnieki ar vēl jo miniatūrākām uzgriežņu at­slēgām, tomēr nē, tā noteikti bija tikai iedoma. Mehāniskā dārdoņa kļuva arvien gausāka, taču pavisam neapklusa.

"Kas īsti ir šis naktigalgalators?" es sadūšojies ievai­cājos.

"Naktigalgalators," profesors Naktigalgals tūlīt sāka sprediķot, itin kā es būtu nospiedis kādu slēdzi, "ir manis paša izgudrota tumsināšanas ierīce! Šis apbrīnojamais aparāts ļauj ar tā saukto naktigalgalstaru palīdzību iz­griezt no naksnīgajām debesīm īpaši tumšus gabalus, kuros nav nevienas zvaigznes, un nogādāt tos šeit, jā, šajā kambarī! Ierīce iegūto tumsu saglabā un izkāš, un pēc tam es varu liet to pudelēs kā vīnu. Atkarībā no pieprasījuma tumsu iespējams sabiezināt vai sašķidrināt. Spožs sasniegums visā tumsas pētniecībā jeb naktigalgalikā, kā šo zinātnes nozari jau dēvē speciālisti.

Vienīgais speciālists šai nozarē bija pats Naktigalgals.