Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kad prāts nesās uz izpriecām, varēja iet uz Paklājmākslas muzeju. Tur glabājās ar noslēpumainām rūnām izzudušās valodās izrakstīti senlaiku tepiķi no vēsturiskiem materiā­liem, antīki eksemplāri, kas gadsimtu gaitā bija tik daudz mīdīti kājām, ka kļuvuši pavisam caurspīdīgi un pa tiem varēja ielūkoties Nekurienē. Laikmetīgie mākslinieki, sav­starpēji sacenzdamies, centās dot paklājiem jaunas krāsas un formas — tika radīti apaļi, trijstūrveida un zvaigžņveida paklāji, viļņaini un neticami plati paklāji un arī tādi paklāji,

kuru plūksnas bija tik augstas, ka pa tiem vajadzēja sprauk­ties spraukšus kā pa vēja purinātu kukurūzas lauku.

Katrs divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtās iemītnieks pastāvīgi auda savu dzīves tepiķi — tas bija kaut kas līdzīgs dienasgrāmatai, pensijai un bērēm vienlaikus. Mūža gaitā tajā tika iemezglotas visas sirdij dārgās atmiņas, notikumi, ainas un piedzīvojumi. Vecumdienās, kad staigāšana pa nepazīstamiem grīdceliņiem kļūst bīstama, ir tik patīkami sēdēt pašam uz sava dzīvības tepiķa un īsināt laiku, aplū­kojot krāsainās ainas un atmiņas. Pēc nāves tevi ietin šajā tepiķī un iemet dimensiju caurumā. Taisnību sakot, man tas šķiet diezgan barbariski, ņemot vērā, cik briesmīgi viņi tur, dzīvi būdami, no šiem caurumiem baidās.

Kverts gaužām bēdājās, ka viņam vairs nav dzīvības tepiķa.

sardines eļļā

Ar ēšanu naktsskolā tā bija, kā bija. Profesors Nakti­galgals vispār neēda, vismaz tā tika apgalvots. Pa kaktiem čukstēja, ka viņš pārtiek no tumsas. Visi pārējie — izņemot Kvertu — ēda sardīnes eļļā. Tā kā profesors Naktigalgals visas šīs ēšanas lietas nekādā vērtē neturēja, viņam bija gluži vienalga, no kā pārtika viņa audzēkņi. "Ko ēd mani skolēni, mani necik neinteresē, galvenais, lai viņi vienmēr ēstu vienu un to pašu," tāda bija viņa devīze. Produkti viņu interesēja tikai tad, ja tiem bija ārkārtīgi ilgs glabāšanas termiņš, ja tie bija vienkārši pagatavojami, ļoti sātīgi un ērti glabājami.

Sardīnes eļļā priekšzīmīgi atbilda šīm prasībām. Vajadzības spiesti, naktsskolas audzēkņi mazpamazām iemācījās sardī­nes eļļā pagatavot visfantastiskākajos veidos. Dzeršanai bija vienīgi tīrs avota ūdens, kas tecēja tieši no klints.

Kā jau sacīju, naktsskolā nebija ne mājasdarbu, ne eksā­menu — profesoram Naktigalgalam nebija nekādas iespējas pārbaudīt, vai mēs vispār klausāmies, ko viņš stāsta, kur nu vēl to, vai mums kaut kas paliek atmiņā. Tomēr man šķita, ka es kļūstu arvien gudrāks, un izskatījās, ka ar pārējiem ir tāpat.

Mēs bijām pasākuši pēc stundām iztirzāt jautājumus, kurus profesors bija tikai pieminējis un atstājis neizskaid­rotus; tā nu mēs gudrojām un, kad tas bija iespējams, paši atradām atbildes. Šo sarunu līmenis ar katru dienu kļuva arvien augstāks: sākumā mēs apspriedām vienkāršus arit­mētikas uzdevumus vai pareizrakstības nianses, tad jau paši sastādījām logaritmu tabulu un saviem spēkiem atšifrējām Sencamonijas hieroglifus. Vēl pēc pāris mēnešiem ķērāmies pie Grālzundes dēmonisma dibinātāja Manu Kantimēla mācības un ne tikai apgāzām to pilnīgi un galīgi, bet arī pierādījām, ka tā vārds vārdā norakstīta no kādas iholiešu vēstules, kas 11. gadsimtā bija ielikta pudelē un iemesta jūrā.

Brīžos, kad Freda nesēdēja man uz muguras un nebak­stīja man sejā ar rakstāmrīkiem (no ausīm viņa pēdējā laikā bija pārgājusi uz nāsīm), mēs tupējām ēdamzālē un strīdē­jāmies par žirtu ksenopleksiju vai par to, kā magnētiskais starojums ietekmē elfu spārnu atomu auras svārstības.

Filozofisks

disputs

Mūsu triju diskusijas izklausījās apmēram šādi:

Es: "Es šobrīd nodarbojos ar Dienvidcamonijas grobiānismu."

Kverts: "Ā, tas filozofijas novirziens, kura pamatnostād­nes vēsta, ka, aplūkojot priekšmetus ar pienācīgu neiejūtību, neviens no tiem neietver cita pastāvēšanu?"

Es: "Tieši tā."

Kverts: "Ļoti interesanta pieeja. No tā varētu secināt, ka pieredze ir nezināšanas un kareivīgas tumsonības summa."

Freda:

Kverts: “Tu runā par noslēgto Visuma modeli, kurā lie­ces koeficients k ir vienāds ar +1 un izplešanās un sarauša­nās fāzes periodiski nomaina cita citu?"Es: "Ei, tas nu tiešām ir pārāk primitīvi!"

Nuja, un tādā garā uz priekšu.

Pamatīga

izglītība

Es kļuvu neiedomājami erudīts, kaut arī visā akadēmijā nebija nevienos pašas grāmatas. Ja profesors Naktigalgals garāmejot pieminēja "Ciklopu vaiņagu" — episku sāgu, kuras autors ir Hildegunsts no Mītenmecas, — jau pēc dažām stundām es visu šo poēmu varēju noskaitīt no gal­vas, zināju visu Sencamonijas dievību vārdus un pavārdus un arī pats biju iemanījies sacerēt ideāli pareizus heksametrus. Ja viņš kaut ko bilda par četrtūkstoš lappušu garo Johana Cafritera romānu "Melnais valis", kurā tiek stāstīts par karaliskā tiranovaļa medībām, es jau pavisam neilgi pēc tam ne tikai visā pilnībā pārzināju tā saturu, bet arī zināju, kā caur gordiņu ievilkt harpūnu uz ahteri un kā ir "valis" latīniski, grieķiski, islandiski, polinēziski un iholiski, proti, cetus, kētos, hvalur, piki-nui-nui un troni.