Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Zinu, ka viss, ko tagad saku, izklausās pēc lielības, taču tā biju: es biju kļuvis par staigājošu vispārējās erudīcijas vārdnīcu. Zināju visas tolaik izpētītās pasaules dzīvās un mirušās valodas, ieskaitot arī visus Camonijas dialektus, un to vien bija divdesmit tūkstošu.

Zināju no galvas veselus Camonijas baroka laikmeta sonetus, biju kļuvis par Avoksnāja iluzorās glezniecības, I )ullgardas minezanga un komētu astu analīzes lietpratēju. Varēju pa stundām aprēķināt Visuma izplešanos pēc Tumšo

dodas

prom

kalnu ķērpju pulsēšanas, pratu ar pinceti ielikt atpakaļ vietā izlēkušu dzirdes kauliņu, ar fasetacu diagnostikas palīdzību spēju noteikt fosila kukaiņa asinsgrupu un ar aizvērtām acīm — pēc svara — aplēst infuzoriju tupelīšu daudzumu ūdens glāzē. Blēnheimas, Camonijas lielākās specializētās demonoloģijas bibliotēkas katalogā bija mazāk grāmatu no­saukumu nekā manā atmiņā. Man riebās matemātika, taču riņķa kvadratūra, elipses kubatūra un jebkādu līkņu garuma aprēķināšana man bija tīrā bērnu spēle.

Mana erudīcija nepavisam neaprobežojās tikai ar litera­tūru, dabas zinātnēm, filozofiju un mākslu vien — es iespēju robežās pārzināju arī itin visas ikdienas dzīves jomas: zi­nāju, kā salabot torņa pulksteni un tikt galā ar izciļņvārpstu, pratu aprēķināt aizsprosta statiku, trepanēt smadzenes un izgatavot bumbu ar laika degli, pratu uzcirst zvana krēslu un saremontēt aizdambējušos tualeti, zināju, kā uzskaņo čellu un kā veic aknu punkciju. Pratu uzzīmēt katedrāles plānu, diriģēt simfonisko orķestri un aplēst lielgabala lodes trajektoriju sānvējā. No nemiecētas ādas gabala vienā acu mirkšķī spēju pašūt smalkas dāmu kurpītes, un, ja pa rokai pagadītos gana daudz niedru, mācētu glīti un pamatīgi pārjumt namu. Zināju, kā slīpē lēcas un kā brūvē gardu kviešu alu. Zināju, kā sauc visas zvaigznes debesīs un visus mikroorganismus okeānā.

Nezināju tikai vienu: no kurienes man visas šīs zinā­šanas.

Tad pienāca diena, kad Freda no mums atvadījās. Viņas skološanās bija beigusies, un bija laiks doties pasaulē. Man vajadzētu justies atvieglotam, ka esmu ticis vaļā no sava lietuvēna, taču tā nebūt nebija. Galu galā Freda bija mana pirmā mīlestība, kas par to, ka viņa bija tikai atbaidoša kalnu tu pūce un ka mīlestība bija diezgan vienpusīga. Nav vērts liegties, biju pie viņas pieradis, un reizēs, kad mūsu intelek-

tuālos lidojumus vajadzēja ievirzīt saprātīgā gultnē, Fredai neviens nespēja līdzināties. Es nespēju aptvert, kā Naktigalgals varēja tik cietsirdīgi izlikt viņu pa durvīm, — jo tieši tā viņš izrīkojās. Labi, ka tupucēm daba nav dāvājusi spēju liet asaras, citādi mēs būtu pieredzējuši drausmonīgu scēnu.

Atvadu ceremonija bija gaužām prozaiska. Nebija ne svinību, ne liecības, ne vispār kaut kādu rakstu. Freda tikai atsveicinājās no visiem (man tika aizsmakuši ķērcieni un pārlieku slapja buča), un tad profesors Naktigalgals pavadīja viņu līdz tuneļa sazarojumam. Skumji piemiegusi man ar aci, Freda vilcinādamās iegāja tumšajā ejā. Tā bija naktsskolas oficiālā izeja; audzēkņi pa kaktiem prātoja, ka tā izveda Tumšo kalnu šahtu labirintā.

Kad mēs atgriezāmies klasē, Fredas vietā sēdēja jauns skolnieks — bikls vienradzis vārdā Fogelveide.

Fogelveide

Vēl lielāku pretstatu Fredai nebūtu iespējams iedomā lies. Fogelveide uzvedās klusi, stundās uzmanīgi klausījās, runāja vārā, smalkā balstiņā un bija bezcerīgi garlaicīgs.

Brīvajā laikā viņš rakstīja dzejoļus, atkal un allaž par vien­tuļiem un ļoti bēdīgiem vienradžiem, kurus — visus kā vienu — sauca Fogelveide.

Kaut kas profesora Naktigalgala stundās bija mainījies, man pēdējā laikā bija grūti sekot līdzi. Mācību viela nebija grūtāka, un Naktigalgala priekšlasījumi bija tikpat aizrau­joši kā vienmēr, taču es vienkārši vairs neko nespēju paturēt prātā. Stundas vēl lāgā nebija beigušās, kad jau vairs neko neatcerējos.

Reizēm pieķēru sevi, ka vispār neklausos un manas do­mas klīst gluži savā vaļā. Profesors Naktigalgals laiku pa laikam uzmeta man asu skatienu, un es jutos trakoti vainīgs. Man bija sajūta, ka kļūstu arvien stulbāks, kaut arī brīvajā laikā galvā risināju diferenciālvienādojumus.

Drīz naktsskolā ieradās vēl divi jauni skolnieki, divi ne pārāk simpātiski tipi vārdā Groots un Cilie.

Groots bija pēdējais cūkbarbaru sugas pārstāvis, un bū­tībā ar to viss ir pateikts. Muskuļu viņam bija vairāk nekā darba zirgam, un viņa manieres bija zem jebkuras kritikas. Runādams Groots nemitīgi otru buksnīja vai pliķēja pa plecu ar speķainu ķepalu. Viņam bija īsi, taukaini mati, no mutes nāca nepatīkama smaka, un vēl viņam dīga bārda, kaut arī viņš bija tikai astoņus gadus vecs. Viņš nepārtraukti lamājās, pieminēdams visus iespējamos dievus, milžus un citus teiksmu varoņus, piemēram, "Pie Fafnera!" vai "Rauj mani lēcējtārps!". Vakaros, kad jau gulējām gultās, viņš spī­dzināja mūs ar saviem pirdieniem, ar kuriem viņš manāmi