Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lidodams apkārt uz Maka muguras, biju iepazinis pa­sauli no augšas, turpretim tagad tā man atklājās no iekš­puses. Sāku noskārst, kā viss ir savstarpēji saistīts — no pieneņu sēkliņas līdz eksplodējušai zvaigznei Zirga galvas miglājā. Uzzināju visu par Camonijas rašanos un tās pirma­jiem iedzīvotājiem, iemācījos, kā sauca visus ķēniņus, carus, firstus, šerifus, prezidentus, kalīfus, pāvestus, tirānus, zoltārus un lielrunkuļus, kas jebkad bija valdījuši šajā kontinentā. Mācījos par to izcelsmi, jaunību, ēšanas paradumiem, cilde­najiem vai juceklīgajiem uzskatiem, un galu galā sāku sa­prast iemeslus, kas viņiem bija likuši izvēlēties noteiktu val­dīšanas manieri vai iedzinis ārprātā. Uzzināju, ka Camonijā bijuši tik pretišķīgi monarhi kā Polpaps Pets Pašaizliedzīgais, kas valdīja, gulēdams uz naglaina dēļa, un lieluma mānijas apsēstais Kivduls Otrais, kas sev par izpriecu lika uzcelt mākslīgu vulkānu dabiskā lielumā un tā krāterī pavēlēja iz­rādīt operas ar Hildegunsta fon Mītenmeca dzejoļu tekstiem.

Mēs klausījāmies par Camonijas izniršanu no jūras pirms miljons gadiem, par tās pirmajiem iemītniekiem di­nozauriem, lielpūķiem, milzu kukaiņiem, bollogiem un aizmūžu dēmoniem, par to pakāpenisko izmiršanu un to, kā kontinentā izplatījās citas dzīvas būtnes no visas pasaules. Naktigalgals mums stāstīja par divtūkstoš gadu ilgo Ciklopu karu, par Lielo koboldu dumpi, par Atlantīdas uzcelšanu un par neskaitāmiem citiem Camonijas vēstures notikumiem.

Reti elementi

No vēstures Naktigalgals nemanāmi pārgāja pie fizikas. Profesors ar vaibstiem, žestiem un kustībām parādīja visus elementus, no kuriem sastāv zeme, vispirms — pamatele­mentus: uguni, ūdeni, zemi, gaisu. Demonstrēdams uguni, viņš locījās un klandījās kā lāpas liesma un tik meistarīgi sprakšķēja un sprēgāja, ka mums kļuva pavisam silti un šķita, ka sāk ost pēc dūmiem. Stāstīdams par ūdeni, viņš vis­pirms gausi valstījās pa grīdu, demonstrēdams paisuma un bēguma rimto saspēli, tad iztaisnojās kā uzplūdu vilnis un rēkdams skrēja mums virsū, tā ka mums uznāca bailes no­slīkt. Būdams zeme, viņš sākumā sarāvās čokurā kā vispa­rastākais arumu kukurznis, tad, arvien dziļāk iegrimdams zemes slāņos, citu pēc cita parādīja dažādus iežus, līdz pēdīgi iespaidīgi izlauzās no zemes dzīlēm kā lava vulkāna izvirdumā. Vēl tagad atceros, kā Freda pārbīlī paslēpa seju rokās. Kad pienāca kārta vējam, viņš sāka tikpat nekaitīgi, kā vēsmiņa, kā viegla brīzīte. Viņš dejoja pa klasi un maigi pūta Fredas pinkainajā spalvā, pēc tam ar rokām apvēdīja mūs kā patīkama vējpūta. Vēcinādamies spēcīgāk, viņš iz­raisīja lielākus vējus, kas tūdaļ pārtapa aukā un kļuva par viesuļvētru: profesors Naktigalgals griezās ap savu asi kā satrakots vēja gars, brāzās šurpu turpu pa klasi tā, ka visi papīri lidoja pa gaisu un zīmuļi krita uz grīdas. Turklāt viņš bauroja kā vesels panikas pārņemtu vēršu bars. Mēs no visa spēka turējāmies pie solu malām.

Pēc tam nāca pakārtotie elementi: sērs, dzelzs, alva un jods, kobalts, varš, cinks, arsēns un tā tālāk; ikkatrs tika de­monstrēts ar ideāli izteiksmīgu pantomīmu. Arsēnu, piemē­ram, viņš attēloja, saķēris rīkli un briesmīgi gārgdams, lai mēs saprastu, kas notiek, ja šis elements aiz pārskatīšanās nonāk barības vadā. Dzīvsudrabs — viņš izlieca savas rokas un kājas tik daudzos līkumos, ka gandrīz izskatījās, it kā tās būtu izkusušas kā sviests uz karstas plīts; sērs — viņš purkšķināja un smirdinājās, un mums kļuva skaidrs, pēc kā ož ellē.

Vispēdīgi viņš mums parādīja arī tos elementus, kas mūsdienās jau ir izmiruši. Toreiz tiem vēl piemita īpašības, kas šajos laikos šķiet teiksmainas: daži spēja lidot, citi sap­ņoja. Arī to nosaukumi izklausījās pasakaini: cemolāms, rronks, perpemms, uncijs… Par tiem tautā stāstīja pagalam neticamas leģendas, un Camonijā bija dēkaiņi, kas joprojām nemitējās šos elementus meklēt.

Camomīns

Retākais no šiem elementiem bija camomīns, un ar to saistījās neskaitāmas leģendas. Kad Naktigalgals sāka runāt par camomīnu, es saausījos — acīmredzot mani satrauca ēr­motā pieskaņa, kas piepeši bija uzradusies viņa balsī. Pirmo reizi šķita, ka, izklāstīdams mācību vielu, profesors nejūtas īsti labi. Savu sakāmo viņš pabeidza uzkrītošā steigā, vien paziņodams, ka camomīns ir vienīgais elements, kas spēj domāt, ka tas pastāv pavisam niecīgā daudzumā, un arī šis kripucītis ir mīklainā veidā pazudis bez vēsts. Tad viņš iebāza pirkstu ausī, lai labi ātri pārslēgtos uz citām smadze­nēm un citu vielu.

Stundu laikā Freda man nemitīgi piesūtīja zīmītes, un visbiežāk tajās bija dzejoļi par tēmām, kas viņas sirdij bija sevišķi mīļas: par viņas ilgām pēc dzimtajiem Tupuču kal­niem un romantiskajiem sapņiem par mani. Necik izsmalci­nāta literatūra tā nebija, toties ar atskaņām:

Vai:

Dinozaurs

Jo sevišķi spilgti man atmiņā iespiedusies tā mācību stunda, kurā profesors Naktigalgals soli pa solim attēloja dzīvības rašanos uz mūsu planētas — no vienšūņiem līdz pat visaugstāk attīstītajām dzīvajām būtnēm.