Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

darboties. Viņš bija iesprūdis blīvu Tumšo kalnu molekulu vidū un vairs nevarēja tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Citi kaut ko tādu nespētu iztēloties pat ļaunākajos murgos, turpretim Naktigalgalam tas bija mūža jaukākais piedzīvo­jums, jo tai brīdī viņš pirmo reizi atklāja pilnīgu melnumu. Mēļo, ka visu turpmāko zinātnisko sasniegumu pamatidejas viņam radušās šajā absolūtas tumsas stāvoklī. Šis atgadī­jums pārvērta viņa dzīvi, kopš tā laika viņš nodevās gandrīz tikai tumsas pētījumiem vien. Saprotams, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka pēc neilga brīža neliela Tumšo kalnu zemes­trīce— apmēram divas balles pēc Rihtera skalas — atkal iedarbināja '‘•Vibrāciju jostu". Šo jostu viņš kopā ar citiem strīdīgiem izgudrojumiem glabāja naktsskolā, kambarī, kas bija aizbultēts ciet ar gaisslēgu (Naktigalgala izgudrojums, izgatavots no koncentrēta skābekļa), bet uz durvīm bija rakstīts:

Pusperētu patentu kamera

Tur kaudžu kaudzēm stāvēja kāpņu velosipēds ar četrstūrveida riteņiem, zibensputekļsūcējs, tā saucamās "Smilšu slīkšņas bikses" un, zināms, ari akvakurpes. Par katru no šiem priekšmetiem Naktigalgals bija gatavs celt priekšā interesantu stāstu. "Smilšu slīkšņas bikses", piemēram, bija saistītas ar Deus X Machina. Pirms daudziem gadiem Maks bija Naktigalgalu izglābis no plūstošo smilšu slīkšņas, kurā profesors bija iestidzis, vēlēdamies pārbaudīt savas jaunās, lieliskās bikses. Princips, kas bija to pamatā, bija pretējs "Vibrāciju jostai", un tām bija līdzīgi trūkumi. Pa primitīvā dzinēja aizdedzes sveces poliem biksēs bija iekļuvuši smilšu graudiņi, tas aizrijās, un profesors Naktigalgals grima arvien

dziļāk smilšu akacī. Ja Maks toreiz nebūtu viņu izpestījis, nekādas naktsskolas tagad nebūtu. Pats par sevi saprotams, pterodaktils bija nogaidījis līdz pēdējam mirklim.

Mācību

stundas

Nudien nevaru apgalvot, ka man patīk iet skolā, taču profesora Naktigalgala stundas naktsskolā kaut kādā ziņā bija vienreizējas: reiz sācis runāt, viņš aizmirsa visu pasauli. Kad Naktigalgals pēdīgi bija iemeimurojis klasē (viņš vien­mēr ieradās ar nokavēšanos) un noņēmis savas piecas dok­tora cepures (tās viņš nēsāja gan tāpēc, ka bija godkārīgs, gan arī, lai neapsaldētu ārējās smadzenes), viņš nekavējoties sāka stundu.

Tajā pašā brīdī zuda arī visa viņa trīceklība un ļodzeklība: viegls kā balerīna, viņš klases priekšā lidoja šurpu un turpu, izklāstīdams mācību vielu ar žestiem, mīmiku un tādu balss akrobātiku, kas jebkuram aktierim, dejotājam vai dziedātājam ļautu kļūt par pasaules mēroga zvaigzni. Viņš prata attēlot pilnīgi visu, ko vēlējās mums iemācīt: mūsu apbrīnā ieplesto acu priekšā viņš, pāris reižu saviebies un samežģījies, pārvērtās par zebru vai par zilo zvaniņu, par kalnu kristālu vai mikrobu, par atomu vai Pitagora teorēmu.

Skolotāja amatu profesors Naktigalgals bija pacēlis mākslas augstumos, un mākslas jomā viņš — tāpat kā visās citās dis­ciplīnās — bija ģēnijs.

Tās nebija tādas mācības kā parastās skolās, mums nebija nekādu atsevišķu priekšmetu, toties katru dienu bija viens garš, nepārtraukts Naktigalgala priekšlasījums, kurā viņš šķietami juceklīgi lēkāja no tēmas uz tēmu: te viņš tērgāja par vēja enerģiju, te pēkšņi par pūdeļu audzēšanu, te atkal par augos sastopamām narkotiskām vielām, pa vidu šad un tad uzšvīkādams uz tāfeles kādu formulu, svešvārdu vai zīmējumu. Skatoties, kā profesors danco pa tēmām, varēja redzēt, kā viņš pārslēdz smadzenes — vajadzēja tikai pie­vērst uzmanību tam, ka viņš brīžiem iebāza mazo pirkstiņu kreisajā ausī un it kā pagrieza tur neredzamu skrūvīti. Tad atskanēja kluss krakšķis, it kā noknirkšķētu no savas vietas izlēkusi locītava. Reizēm viņš netrāpīja, un tad troksnis bija tāds, it kā starp diviem zobratiem būtu trāpījies lauznītis. Man katru reizi pār muguru pārskrēja šermuļi, Fredai sa­slējās stāvus jau tāpat pinkainā spalva, turpretim Kvertam šis troksnis patika: tas viņam atgādināja kādu populāru 2364. dimensijas dziesmiņu.

Lai nu kā, šie piepešie pārlēcieni no vienas tēmas uz citu nekādā gadījumā nebija nejauši. Es tikai daudz vēlāk sapratu, ka mūsu mācību stundas atgādināja ļoti plaša, sa­kārtoti pakārtota romāna lasīšanu, kad tu tikai pašās grāma­tas beigās saproti, kā darbības pavedieni satek kopā, — vai gadiem ilgu skatīšanos, kā top milzīgs griestu gleznojums. Jā, Nakts akadēmijā es pavadīju vairākus gadus, taču laiks ritēja tik ātri un bija tik piesātināts, ka man ne reizi neienāca prātā tos saskaitīt.

"amonijas

vēsture