Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tādas lietas profesors Naktigalgals sacīja bieži, acīm­redzot tāpēc, lai mums sajauktu galvu. Šie šķietami nejē­dzīgie apgalvojumi patiesībā tika izteikti ar gudru ziņu: kamēr skolēni nonāca pie slēdziena, ka tas viss ir dullība no viena gala līdz otram, viņi bija paspējuši izdomāties krustām un šķērsām. Un tieši to jau arī profesors Nakti­galgals gribēja: mums vajadzēja iemācīties domāt un pie­devām iespējami daudzos un dažādos virzienos. Tomēr šajā gadījumā sacītajā pat slēpās zināma patiesība, tāpēc ka profesors Naktigalgals bija eidēts. Eidēti ir inteliģentā­kās būtnes visā Camonijā (un, iespējams, arī pasaulē, ja ne Visumā). Parastā apgaismojumā to intelekta koeficients ir 4000, savukārt tumsā tas sasniedz neizsakāmus augstumus. Tādēļ eidēti cenšas uzturēties iespējami tumšākā vidē, un tādēļ Naktigalgala Nakts akadēmija atradās drūmajā Tumšo kalnu alu labirintā. Brīvajā laikā profesors Naktigalgals izstrādāja sistēmu, kā tumsu padarīt vēl tumšāku. Šim nolū­kam viņš bija ierīkojis tumšu kambari, kurā ieiet nevienam citam nebija brīv. Mēs arī pārlieku netīkojām, jo trokšņi, ko varēja dzirdēt, netīšām noklausoties pie durvīm, nepavisam nebija vilinoši.

Vidusmēra eidētam ir trīs smadzenes, talantīgam eidētam četras, par ģēniju atzītam eidētam — piecas, bet pro­fesoram Naktigalgalam bija septiņas. Vienas atradās viņa galvā, četras kā izaugumi rēgojās no galvaskausa, vienas bija tur, kur normālā gadījumā ir liesa, un jautājums, kur viņš glabā savas septītās smadzenes, profesora skolniekiem bija nebeidzamu prātojumu un strīdiņu temats.

Pavirši raugoties, viņš izskatījās pasīks un pavārgs. Kār­nās rociņas itin kā gluži liekas pendelējās gar sagumušo augumu, kuru pagalam nedroši nesa divas ļodzīgas kājeles, kas atgādināja biksēs ieautas šļūtenes dārza laistīšanai. No muguras kumpuma slējās garš, kalsns klijas kakls, kas trī­cēdams turēja galvu ar visām tās smadzenēm. Viņa lielās, starojošās acis bija trakoti izvelbtas, un visu laiku bija bail, ka tās varētu izkrist viņam no galvas — jo īpaši tad, kad viņš uztraucās. Jā, Naktigalgals izskatījās trakoti trausls, taču viņa ārējais izskats bija maldinošs. Viņš spēja atrisin.it visgrūtākās problēmas un darīja to ar garīgas piepūles palī­dzību. Vispār man reiz gadījās redzēt, kā profesors tikai ar

domām vien attaisa sardīņu bundžu. Pēc tam es uz visiem laikiem pārstāju viņam aiz muguras apmētāt viņu ar papīra lodītēm.

"Jūs visi esat ļoti īpa$i\" profesors Naktigalgals ducināja tik skaļi, ka mēs izbīlī salēcāmies. Viņš mums nemitīgi at­gādināja, ka visi Nakts akadēmijas beidzēji katrs savā ziņā ir ūnikumi. Un vispār viņam bija taisnība. Tai laikā nakts­skolā mācījās tieši trīs audzēkņi: kalnu tupuce Freda, Kverts Cuiopu, kas bija galertprincis no 2364. dimensijas, un es, Zilais lācis. Profesors Naktigalgals principiāli uzņēma tikai tādas dzīvas būtnes, par kurām bija droši zināms, ka tādas pasaulē ir vierfā vienīgā eksemplārā,— naktsskola bija īstena elites akadēmija. Man laikam tagad, pirms es turpinu šķeti­nāt stāstījuma pavedienu, vajadzētu sīkāk aprakstīt manus klasesbiedrus un pedagoģisko sastāvu, jo viņi no visas tie­sas bija aprakstīšanas cienīgi.

Kalnu

tupuces

Freda

Freda Nakts akadēmijā bija vienīgā sievišķā būtne un līdz kapa malai manī iemīlējusies. Tik tālu labās ziņas. Tagad sliktās: Freda bija kalnu tupuce, un kalnu tupuces droši vien ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties. Nē, skatīsimies patiesībai acīs: kalnu tupuces neapstrīdami ir neglītākās būtnes, kādas vispār var iedomāties.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kalnu tupuce: Dienvidcamonijas Tupuču kalnos sastopamā parastā kalnu tupuce visā visumā pieskaitāma tā sauktajiem

nekaitīgajiem kalnu dēmoniem jeb grupai, kurā ietilpst arī stingtrollis un ledāju badakle, proti, kalnu iemītnieki, kuriem, atšķirībā no kalnu troļļiem un lavīnu raganām, nav raksturīgi nelāgi nolūki. Kalnu tupuces pēc savas dabas ir miermīlīgas, taču atbaidošās ārienes dēļ lemtas diezgan lielai vientulībai. Turklāt to patiesais neglītums nemaz nav redzams. Liktenis tupucēm ir bijis tik labvēlīgs, ka dāvājis tām biezu, savēlušos spalvu, tādējādi to īstenās fiziskās īpatnības var tikai nojaust. Pilnīgi noskūta kalnu tupuce būtu skats, ko neviens nespētu pārdzīvot. Tupuces visbiežāk dzīvo Tupuču kalnu augstākajās virsot­nēs, spēj kāpaļāt kā ģemzes ar mērkaķu rokām un, kā tautā mēdz teikt, pat tekalē pa mākoņiem, tomēr šis apgalvojums kā nezinātniska prātošana jāatstāj teiksmu un leģendu krājumiem.