Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Atvadīdamies paspiedu roku Fogelveidem, Grootam, Ciliem un dodo — viņa vārds bija Hartmūts. Neizjutu ne mazākās skumjas, šie klasesbiedri man bija pilnīgi vienal­dzīgi. Kopā ar profesoru Naktigalgalu iedams uz izejas pusi, jutu, kā mani pārņem ērmotas jūtas — bailes un sajūsma vienlaikus.

Leksikons

Kad bijām nonākuši alas galā, Naktigalgals izdarīja ko tādu, kas mani pagalam pārsteidza, jo tas ne drusciņas ne­izskatījās pēc viņa: viņš mani apkampa. Tik tuvu es viņam vēl ne reizi nebiju atradies, pat vakarnakt ne. Uz īsu brīdi viņš piespieda mani sev klāt, un cauri manām smadzenēm izbrāzās milzīgs zinību vāls. Miljons un vēl miljons burtu zvārodamies sarindojās manu gara acu priekšā, pamazām pārtopot vārdos, zinātniskos faktos, veselos traktātos, līdz vispēdīgi izveidoja grāmatu, kuras nosaukums acumirkli zaigoja un bija izlasāms, taču uzreiz pēc tam izgaisa.

Tas bija Naktigalgala klasiskais pētījums par Camoniju: tajā bija apkopotas visas viņa zināšanas par šo kontinentu un tā apkaimi; profesors, tā sakot, bija to telepātiski iededzi­nājis manu smadzeņu cietajā diskā.

"Un vēl kas," Naktigalgals bilda, pieklusinājis balsi. "Divi norādījumi: ja uznāk izsalkums vai slāpes, vari vien­kārši nolaizīt alas sienu. Pret slāpēm palīdz kondensāts, ko tu atradīsi jebkurā vietā, bet pret izsalkumu — spoguķērpji. Tas ir ļoti noderīgs augs, kas ne tikai fluorescē un nodrošina tuneļos zināmu apgaismojumu, bet arī satur visus vērtīgos Tumšo kalnu vitamīnus, minerālvielas, ogļhidrātus un balastvielas."

"Un kāds ir otrs norādījums?"

"Nekādā gadījumā nepaļaujies uz kalnu trolli!" atbildēja profesors Naktigalgals.

"Kalnu trolli? Kas ir kalnu trollis?" es prašņāju, taču profesors Naktigalgals jau bija iestūmis mani tumšā alā, bet pats, frakas ļipām plīvojot, soļoja prom.

Ceļš uz brīvību

Lai cik neomulīgs bija Tumšo kalnu pazemes labirints, es tajā devos ar vieglu sirdi. Skola bija palikusi aiz muguras! Mani atplestām rokām gaidīja īstā dzīve.

Manas acis itin drīz pierada pie vārgās pazemes gaismas, un, optimisma spārnots, es palēkdamies gāju uz priekšu. Ardievu, aprobežotie barbari un blēdīgie ambālīši, ardievu, dzīves nogurdināta vienradža ņerkstēšana, uz neredzēša­nos, garlaicība un sardīnes eļļā! Šis drēgnais, tumšais tunelis bija skaists, jo tas mani veda uz brīvību.

Kad tā biju soļojis jau vismaz stundu, man uzmācās pirmās šaubas. Kas, lūdzu, man pazudis šajā drūmajā labi­rintā? Kur ir izeja? Un vispār, man gribas ēst!

Nemaz nebūtu tik slikti, ja man gadījumā būtu līdzi viena bundža ar sardīnēm eļļā. Kāpēc es nevarēju vienkārši palikt naktsskolā? Kāpēc tam, kas pabeidzis skolu, katrā ziņā jādodas prom? Vai kaut kur ir tāds likums? Es varēju palikt naktsskolā un kļūt par palīgskolotāju vai, galu galā, par pārvaldnieku. Strādātu kaut visnetīrākos darbus, tāpat vien, neprasot algu! Jebkas būtu bijis labāks par maldīšanos šai rūsainajā labirintā un būt atstātam pilnīgi likteņa varā!

Kā es varu zināt, kas mani tur, ārā, gaida? Nepārredzama, errīga pasaule, neērtības, briesmas un radījumi ar neģēlī­giem nolūkiem: vai zināt, to visu es, lidodams kopā ar Maku, biju redzējis pārpārēm. Sēžot uz glābējzaura muguras, man nekas nedraudēja, turpretim tagad biju atstāts pavisam viens. Nolēmu doties atpakaļ pie profesora Naktigalgala un izlūgties, lai viņš mani patur skolā. Kā es par to nebiju iedomājies vakarnakt, kad mēs ar viņu tik jauki tērzējām?

Lēmums

Uz līdzenas vietas pagriezos un skrēju atpakaļ uz nakts skolu. Jau iztēlojos, kā es patīkamā iestādes darbinieka dzīvē peldēšu kā niere taukos: kopā ar profesoru nesīšu tālāk gud­rības lāpu neizsīkstošai pateicīgu audzēkņu straumei, brī­vajā laikā mēs abi nodosimies tumsas pētījumiem… Varbūt Naktigalgals no visas tiesas ir nonācis uz pēdām mūžīgās dzīvības noslēpumam. Es viņam asistēšu eksperimentos, un varbūt kāds mans vārdiņš pat izrādīsies izšķirīgs un palīdzēs viņam nonākt pie lielā atklājuma. Mēs kopā saņemsim oficiā­lus pagodinājumus un uzslavas, man tiks daļa viņa triumfa…

Šķērsala? Vai tādu es jau biju redzējis? Nespēju atcerē­ties. Sazarojumi — cik tik uziet; krustojumu gan nebija ma­nījis. Paliku stāvam un apjucis grozījos šurpu turpu. Man tieši uz deguna uzkrita Tumsas kalnu kondensāta pile.

Bija skaidrs, ka esmu apmaldījies.

Aiz katra alas līkuma cerēju ieraudzīt atpestīšanu, gaismu tuneļa galā, taču tur arvien bija tikai kārtējais sazaro­jums vai, vēl nelāgāk, vairāki sazarojumi uzreiz. Nospriedu būt viltīgs un iet pa tām alām, kas likās vedam ieslīpi uz leju, jo izejai galu galā vajadzēja būt kalnu pakājē, taču rei­zēm stundām ilgi gāju kalnup vien. Acīmredzot tie tuneļi, kas ved lejup, atrodas kādā citā labirinta nostūrī. Manuprāt, es kāpu un kāpu tikai uz augšu vien.

Lāgiem samanīju vēja pūsmu, un sākumā man likās, ka tā noteikti ir no ārpuses, ka tas ir svaigais kalnu gaiss no ilgotās izejas. Drīz vien apjautu, ka tā ir viena un tā pati vēsma: būdama tāda pati cietumniece kā es, tā izmisīgi maldās pa šo labirintu un meklē izeju, varbūt jau daudzus tūkstošus gadu.