Klusā okeāna krāteris

—    Kas te ir pie teikšanas? — Pīters lietišķi apjautājās.

—          Muai valdnieks. Viņu sauc par Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, par visgudrāko no gudrajiem, kas iznācis no Dižās jūras zilajiem viļņiem.

—    Kad?

—    Ko — kad?

—          Kad viņš iznācis no turienes? — Pīters nicīgi nospļāvās uz aizplūstošā viļņa pusi.

—           Britu rezidents Takuobas salā teica, ka Vistaisnīgākais te valdot jau vismaz desmit gadus. Neviens eiropietis viņu nav redzējis, un, šķiet, neviens skaidri nezina, no kurienes viņš cēlies un kad parādījies uz salas. Kuģi šeit iegriežas reti. Vēl šobaltdien te nav ne ārsta, ne koloniālo ierēdņu. Bet no Fidži salām atsūtīto misionāru Vistaisnīgākais aizraidījis atpakaļ.

—          Vai viņi ir pagāni? — Džo pārsteigts jautāja. — Varbūt viņi ir pat cilvēkēdāji, — viņš piebilda, uzmezdams mums satrauktu skatienu.

—          Tikai lielos svētkos, — Pīters viņu nomierināja un aicinoši pamāja ar roku.

Šķita, ka šokolādes krāsas puišeļi būtu gaidījuši šo signālu. Vienā mirklī viņi bija pie mums.

—    Kā tevi sauc? — Pīters bargi jautāja vecākajam.

_ Pīters brīvi pārvalda apbrīnojamo valodu, kurā runā lielākā daļa Klusā okeāna ekvatoriālās daļas salu pasaules iedzīvotāju. Tas ir dienvidjūru «esperanto» — vienīgais veids, kā sazināties ar simtiem saliņu iemītnieku, kuri runā vismaz piecsimt vietējos dialektos. Angļi šo žargonu sauc par pidgin English. Bet tā nav tikai izkropļota Šekspīra pēcteču valoda. Tajā, protams, ir ne mazums vārdu, kas līdzīgi angļu vārdiem, taču vēl vairāk ir vācu, malajiešu, franču un — beigu beigās — vietējo vārdiņu un izteicienu, kas aizgūti no Polinēzijas, Melanēzijas un Mik- ronēzijas piecsimt dialektiem.

Puišelis, kuram tika uzdots jautājums, uzreiz neatbildēja. Viņš mūs visus pēc kārtas kritiski nopētīja un pēdīgi, acis piemiedzis, teica:

—    Lopana Namabu Ku Mars.

—          Tas ir par garu, — Pīters saviebās. — Sauksim tevi vienkārši par Kalmāru. Vai esi ar mieru?

Puika saspringti pakasīja sprogaino galvu un neuzticīgi paskatījās uz Pīteru.

—          Ku Mars! Ku Mars! — pārējie zeperi aizrautīgi iesaucās un aizgūtnēm sāka mums kaut ko stāstīt.

—          Skaidrs, — Pīters pavēstīja. — Bet tagad pasakiet — kā lai satiekam jūsu valdnieku?

Vienā mirklī valodas norima. Puišeļi apmulsuši paskatījās cits uz citu, pēc tam uz mums, tad atkal cits uz citu. Klusumu pārtrauca Ku Mars.

—    Bet kā tevi sauc? — viņš angliski jautāja.

—    Pīters …

—    Vai tu esi pats galvenais?

—          Nē… — Pīters jutās izsists no sliedēm. — Redz, tur ir priekšnieks… Viņš ir pats galvenais, Pīters pamāja uz manu pusi.

—          Kādēļ tev vajadzēt mūsu vadonis? — Ku Mars man lietišķi jautāja.

—          Jāaprunājas par šādām tādām darīšanām, — cik vien iespējams nopietni viņam paskaidroju.

—           O! — Ku Mars iesaucās. — O-o! — viņš atkārtoja, nicīgi uzmezdams biezo lūpu. — Nedrīkst.. s

—    Ko nedrīkst?

—          Nedrīkst redzēt Muai vadoni. Nemaz nedrīkst runāt Muai vadoni. Viņš nerunāt baltais cilvēks. Neviens baltais cilvēks . . . Nemaz, nemaz, nemaz .,.

—    Kādēļ tā? — es nesapratu.

—    Tāds Muai likums.

—    Hm … — Pīters nokrekšķējās.

—    Tāds likums, — Ku Mars nopietni atkārtoja.

—           Paklau, puis! — Pīters klusi teica, briesmīgi izvalbījis acis. — Vai tu zini, kāpēc mēs esam atbraukuši?

Ku Mars žigli pakāpās atpakaļ un noliedzoši papurināja galvu.

—           Vai redzi šīs dzelzs caurules? — Pīters rādīja uz urbšanas stieņiem, kas gulēja pie kastēm. — Mēs iztaisīsim jūsu salā caurumu. Izurbsim cauri visai salai, vai tu saproti? Tā te … — Pīters izvilka no audekla bikšu kabatas lielu banānu un lēnām iedūra tajā rādītāja pirkstu.

Puikas, elpu aizturējuši, vēroja šo operāciju. Kad netīrais nags izlīda banānam cauri, viņi reizē nopūtās, bet Ku Mars atzinīgi nošņaukājās.

Pīters izvilka pirkstu no banāna un, acis piemiedzis, paskatījās pa izdurto caurumu uz Ku Maru.

—           Pa tādu spraugu, — Pīters sapņaini turpināja, — var redzēt zemeslodes otru pusi — Ameriku. Ja tu mums palīdzēsi, es tev atļaušu pa to paskatīties.

—           Kā palīdzēt? — Ku Mars jautāja. — Es neprotu durt tāds caurums.

—    Aizved mūs tūlīt pat pie valdnieka.

—           Bet ja es nepalīdzēt? — Ku Mara balsī bija dzirdams neslēpts izsmiekls.

—          Tad es izurbšu caurumu… Nolaidīšu pa to visu ūdeni, kas ir šajā okeānā, visas zivis un visus bruņurupučus. Jums vairs nebūs jūras.

Ku Mars kaut ko ātri pateica saviem draugiem. Puišeli aiz smiekliem sāka sprauslāt, pietupās un sita ar plaukstām sev pa brūnajiem ceļgaliem.

—           Mans vecs vecmāte, — Ku Mars loti nopietni ierunājās, — kad biju pavisam, pavisam maziņš, stāstīja vecs, vecs pasaka. Viens liels pērtiķis sadusmojies un gribējis izdzert vesela jūra. Dzēris, dzēris, pārsprādzis tas te… — Ku Mars uzsita sev pa vēderu. — Iekritis jūrā, zivis viņu apēdis. Labs pasaka, vai ne?

Mēs dzēlīgi vīpsnājām, bet Pīters neapvainojās.

—    Izrādās, ka tu neesi muļķis, — viņš noteica, uzsizdams Ku Maram pa plecu. — Kā tad būs? Iesim pie valdnieka?