Klusā okeāna krāteris

—    Tu manī nemaz neklausies, — Ku Mars apvainojies teica, atvirzīdamies tālāk.

—    Piedod, Ku Mar! Es mazliet aizdomājos … Skaties, vējš pavisam norimis. Cik tveicīgs! Aiziesim uz krastmalu.

—    Ej vien … Es atnākšu vēlāk …

Uzmanīgi apgāju apkārt zemē sēdošajiem augumiem uz mēness apgaismotā laukuma. Pie kotedžas verandas rēgo

jās divi tumši silueti. Uz galvas spīdēja ķiveres. Pat šaļS pēdējā vakarā mums, kā vienmēr, ieeja kotedžā bija liegta. Interesanti, kur patlaban ir Karlsons… tas ir, Hombijs?… Gaisma logos nav redzama. Droši vien sā? kādā no savām laboratorijām, bet varbūt peld pa salas zemūdens labirintiem …

Nogāju pašā krastmalā un apsēdos uz grubuļaina koraļļu kaļķakmens raga. Akmens bija §ilts. Tas vēl bija saglabājis saules siltumu.

Klusu čalodami, viļņi skalojās pret mitrajām smiltīm, lai tūlīt steigtos atpakaļ okeānā kā sudrabainu straumju svēdras. Sākās bēgums… Laiku pa laikam iztālēm no rifu viņa gala atskanēja paklusa dunoņa. Tur mūžam nerima viļņoties krasta bangas. Bet ciematā visi dziedāja. Tagad korī bija iesaistījušies arī mani biedri. Skaidri sadzirdēju Pītera piesmakušo balsi un Džo augsto diskantu. Neieklausīdamies kopējā melodijā, viņi katrs vilka savu. Tātad palmu vīns jau sāka iedarboties… Tas droši vien bija atstājis iespaidu arī uz mani, jo jutos tik velnišķi skumji šajā pēdējā naktī.

Divi augumi — liels un mazs — iznāca no palmu ēnas mēness apspīdētajā baltajā pludmalē un virzījās uz manu pusi. Mazo es uzreiz pazinu — tas bija Ku Mars. Bet lielais? … Kā gan citādi, protams, Karlsons.

—    Labvakar, profesor Hombij, — es teicu, kad viņi bija pienākuši tuvāk.

—    Šis mazais nejaucēns tomēr izpļāpājies, — teica Karlsons, uzlicis roku uz Ku Mara sprogainās galvas. — Protiet novērtēt atklātību! … Tas noticis tikai tāpēc, ka viņam pret jums ir milzīgas simpātijas. Bet es arī neesmu jūs piemānījis. Karlsons ir manas mātes uzvārds. Studenta gados man bija šis uzvārds.

—   Mēs acīmredzot tiekamies pēdējo reizi. Profesor, atļaujiet jums uzdot vēl vienu jautājumu … Ticiet man, ne jau aiz tukšas ziņkāres. Es gribētu tikt skaidrībā pats ar savām domām un šaubām.

—    Jautājiet!

—    Kāpēc jūs atteicāties no cīņas? Toreiz — pirms piecpadsmit gadiem?

—    A, jūs par to… — Karlsons domīgi sacīja un novērsās. Viņš ilgi lūkojās okeānā uz sudrabā vizuļojošo mēness tiltu. — Uz jūsu jautājumu nav viegli atbildēt, — beidzot viņš teica. — Jūs droši vien domājat, ka biju

nobijies, nobijies no tiem, kuri bija nolēmuši iznīcināt mani un manus biedrus… Bet vai jūs zināt, ko nozīmē atbildība par atklājumu? Es runāju par pētnieka atbildību. Tie, kuri izlauž ceļu uz nezināmo, gandrīz vienmēr iet laikam pa priekšu… Bet tad kādā mirklī dzīve var izvirzīt zinātniekam jautājumu, kas pirmajā brīdī šķiet paradoksāls: vai nav laiks apstāties? Apstāties tāpēc, ka nākamais pētījumu solis vairs nenesīs labumu, bet neskaitāmas nelaimes pasaulei un cilvēcei. Atcerieties kaut vai kodolenerģiju. Fiziķi to bija paguvuši atklāt simt gadu agrāk, nekā vajadzēja. Rezultāts — visdižākais atklājums izvērtās par baismīgiem, nemitīgiem kodoltermiskā kara draudiem pasaulei… Jums jāsaprot, ka cilvēce vēl nebūt nav izaugusi līdz dažām «rotaļlietiņām», kuras zinātnieki steidzas uzdāvināt…

Jums ir tiesības jautāt, kāds tam visam sakars ar okeāna dzīļu ģeoloģijas izpēti, ar kuru nodarbojies kaut kāds profesors Hombijs, un ar kimberlītu atklāšanu Klusā okeāna dzelmē. Diemžēl ir kaut kas kopīgs. Okeāna dzelmē slēpjas vēl daudz brīnumainu pārsteigumu … Man palaimējās, pareizāk sakot, kā par nelaimi, es gandrīz atminēju vienu no vislielākajiem Klusā okeāna noslēpumiem. Es ar to domāju uguns ieloku — vulkānu rindu, kas apjož Kluso okeānu. Kaut kas biedējošs ir tajā devībā, ar kādu zemes dzīļu enerģija miljoniem gadu šeit tiek izmesta laukā. Turklāt kimberlītu atklāšana … Iedomājieties desmitiem tūkstošu kimberlītu krāteru, kas apglabāti zem okeāna ūdeņu slāņa. Es sāku neskaidri nojaust, ka šeit slēpjas planētas dzīlēs notiekošo procesu izpratnes atslēga… Tad pienāca brīdis, kad man vajadzēja sev jautāt: vai nav laiks apstāties? …

Man izdevās pierādīt, ka Klusais okeāns ir milzīga vulkāna krāteris — pats milzīgākais krāteris uz mūsu planētas. Nesenā ģeoloģiskā pagātnē no tās dzīlēm baismīgā izvirdumā tika izsviests vielas sabiezējums, no kura izveidojās Mēness. Izrādījās, ka tas, par ko pirms simt gadiem rakstījis Džordžs Darvins un ko vēlāk daudzas ģeologu paaudzes uzskatīja par fantāziju, ir patiesība. Kad es aprēķināju Klusā okeāna krātera vulkānisko izvirdumu enerģiju, mani pārņēma bailes … Bailes par cilvēci, kura var izstiept roku pēc šīs enerģijas un, protams, netikt ar to galā… Sī enerģija taču ir samērā viegli iegūstama. Droši vien kādreiz, pēc simtiem gadu, zemes dzīļu enerģija kļūs par brīvās un gudrās cilvēces labklājības avotu.