Labas zīmes

pēdējais piliens seržanta Deisenburgera kausā bija automašīna, kas ieradās, planēdama gabaliņu virs zemes, jo tai nebija riepu (un krāsas ari ne), atstādama aiz sevis zilu dūmu mākoni. Automašīna apstājās, un tās metāla daļas, atdziestot no baltkvēles, skaļi tinkšķēja.

Varētu nodomāt, ka tās logi ir matēti: tādu iespaidu radīja ar dūmiem pārpildītais salons.

Durvis atvērās, un no autiņa izplūda smacējoši tvaiki. Pēc tam izkāpa Kroulijs.

Mirkšķinādams acis, viņš izgaiņāja dūmus sejas priekšā un tad draudzīgi pamāja.

- Sveiki! - viņš teica. - Kā iet? Vai pasaule vēl stāv uz vietas?

- Kroulij, viņš negrib laist mūs iekšā, - misis Treisija sūdzējās.

- Azirafal? Tas tiešām tu? Skaista kleita, - velns nomurmināja.

Diez cik labi Kroulijs nejutās. Pēdējās trīsdesmit jūdzes viņam bija intensīvi jāiedomājas, ka tonna degoša metāla, gumijas un ādas ir automašīna darba kārtībā, turklāt Bentley šai iedomai sīvi pretojās. Visgrūtāk bija saturēt mašīnu kopā pēc tam, kad sadega universālās riepas, paredzētas visiem laikapstākļiem. Kad Kroulijs pārtrauca iztēloties, ka Bentley vēl ir riepas, automašīnas paliekas sabira kaudzītē uz izkropļotajiem riteņiem.

Tagad viņš noglaudīja metāla virsmu, kas bija tā sakarsusi, ka uz tās varētu cept olas.

- Ar mūsdienu autiņiem tādi triki nav iespējami, -Kroulija balss pauda mīlestību.

Visi skatījās uz viņu.

Atskanēja elektronisks klikšķis.

Barjera sakustējās. Nojume ar elektromotoru mehāniski novaidējās, bet tad nepārvaramā spēka priekšā padevās, un barjera pacēlās.

- Ei! - seržants Deisenburgers brīnījās, - kurš no jums to izdarīja?

Švīks, švīks, švīks, švīks, un šunelis, kuram skrienot ņirbēja kājeles.

Visi noskatījās četros riteņbraucējos, kas, nikni mīdami pedāļus, pieliecās zem barjeras un pazuda bāzē.

Seržants saņēmās.

- Paklau, - viņš jau vārgākā balsī teica, - vai vienam sīkajam uz bagāžnieka nesēdēja kosmiska būtne ar draudzīgu ģīmi?

- Diez vai, - Kroulijs atbildēja.

- Nu, tad viņiem būs lielas nepatikšanas, - seržants Deisenburgers paziņoja un pacēla ieroci.

Jāpieliek punkts visām ēverģēlībām, viņš domāja, taču no prāta neizgāja ziepju gabals.

- Un jums arī, - viņš piebilda.

- Es jūs brīdinu... - Šedvels iesāka.

- Lieta pārāk ieilgusi, - atskanēja Azirafala balss,

- nokārto to, Kroulij, esi labs draugs!

- Hm? - Kroulijs norūca.

- Man tačujābūt tam labajam, - Azirafals paskaidroja,

- sasodīts, tu nedrīksti no manis to prasīt! Gribi rīkoties, kā labāk, un kas beigās sanāk?

Viņš noknakšķināja pirkstus.

Atskanēja paukšķis kā no vecmodīgas zibspuldzes, un seržants Tomass A. Deisenburgers izgaisa.

- Mjā, - novilka Azirafals.

- Redzat? - teica Šedvels, kas īsti neizprata misis Trei-sijas sašķelto personību. - Sīkums. Turieties pie manis, un nepazudīsiet!

- Kārtīgs darbs, - Kroulijs uzslavēja, - nebūtu domājis, ka tev ir tādas spējas.

-Jānudien, - Azirafals piekrita, - atklāti sakot, es pats arī ne. Ļoti ceru, ka neaizsūtīju viņu uz pārāk šausmīgu vietu.

- Iesaku tev pie tā pierast, - Kroulijs teica. - Aizsūti, un viss. Pēc tam labāk par to nedomā!

Viņš izskatījās ieintriģēts.

- Varbūt iepazīstināsi mani ar savu jauno ķermeni?

- Ko? Jā. Jā, protams. Misis Treisija, tas ir Kroulijs. Kroulij, tā ir misis Treisija. Priecājos iepazīties.

- Ejam iekšā, - Kroulijs sacīja.

Viņš bēdīgi paskatījās uz Bentley vraku, bet tad atplauka. Vārtiem mērķtiecīgi tuvojās džips. Izskatījās, ka tas ir pilns ar cilvēkiem, kas izkliegs jautājumus un sāks šaut, nedomādami, kas devis pavēli.

Kroulijs pasmaidīja. Debesu dāvana, tā varētu teikt.

Izņēmis rokas no kabatām, velns pacēla tās kā Brūss Lī un uzsmaidīja kā Lī van Klīfs.

- Ak, - viņš teica, - lūk, arī transports.

divriteņus viņi atstāja pie zemajām ēkām. Venslideils savējo uzmanīgi saslēdza. Viņš bija no tiem, kas to dara.

- Nu, bet kādi tie cilvēki izskatīsies? - Pipars pajautāja.

- Varētu būt visādi, - Ādama balsī skanēja šaubas.

- Pieaugušie, vai ne? - Pipars gribēja zināt.

-Jā, - Ādams pamāja. - Tici man, tik pieauguši, ka nevari pat iedomāties.

- Diez kas nav cīnīties ar pieaugušajiem, - Venslideils drūmi secināja, - vienas nepatikšanas.

- Tev nebūs ar viņiem jācīnās, - Ādams paskaidroja, - tikai jādara tas, ko teicu.

VIŅI uzmeta skatienu saviem nesamajiem. Tie neizskatījās pēc pasaules lāpīšanai vispiemērotākajiem rīkiem.

- Bet kā mēs viņus dabūsim rokā? - Braiena balsī jautās šaubas. - Atceros, ka biju te atvērto durvju dienā, redzēju, kā te ir. Daudz telpu, mirgojošas gaismas.

Ādams domīgi pētīja ēkas. Signalizācija vēl jodelēja.

- Nu, - viņš novilka, - manuprāt...

- Paklau, sīkie, ko jūs te meklējat?