Labas zīmes

Gluži draudīgi balss neskanēja, taču turpat uz robežas bija. Tā piederēja virsniekam, kurš pēdējās desmit minūtes bija centies saskatīt jēgu absurdajā pasaulē, kurā signalizācija ieslēdzas pati no sevis, bet durvis neparko neveras vaļā. Viņam aiz muguras stāvēja divi tikpat apmulsuši kareivji, lāgā nezinādami, kā apieties ar četriem maza auguma nepārprotami baltādainiem jauniešiem, no kuriem viens varētu būt sieviešu kārtas.

- Neuztraucieties par mums, - Ādams bezrūpīgi atbildēja, - mēs tikai pastaigājamies.

- Vienīgi jums... - virsnieks iesāka.

- Ejiet gulēt, - Ādams teica, - jums jāguļ. Visiem kareivjiem jāguļ, tad ar jums nekas ļauns nenotiks. Vienīgi tūlīt pat jāaizmieg.

Virsnieks skatījās viņā, mēģinādams koncentrēties, un tad krita uz priekšu.

- Forši, - teica Pipars, kad sabruka arī pārējie, - kā tu to dabūji gatavu?

- Nu, - Ādams piesardzīgi teica, - zēnu rokasgrāmatā Kā paveikt 101 neiespējamu lietu bija šis tas par hipnozi...

- Tiešām?

- Apmēram tā, es tikai izdomāju līdz galam, kā to darīt.

Uzgriezis muguru sakaru ēkai, Ādams vairs nestāvēja kā parasti sakumpis, bet iztaisnoja muguru - ar šādu stāju būtu apmierināts pat misters Tailers.

- Tātad, - Ādams teica.

Brīdi padomājis, viņš piebilda:

- Nāciet un redzēsiet.

ja aizvāktu projām pasauli, atstājot vienīgi elektrību, viss izskatītos brīnišķi un filigrāni - mēs iegūtu lodi ar spīdīgām sudraba līnijām un vietām mirdzošu satelītu smailēm. Pat tumšās vietās mirgotu radari un komercraidsta-ciju radioviļņi - kā liela briesmoņa nervu sistēma.

Vietām tīklā kā mezgli izceļas pilsētas, bet lielākā daļa elektrības ir tikai melnstrādnieka muskuļi. Apmēram pirms piecdesmit gadiem cilvēce piešķīra elektrībai arī smadzenes.

Tāpēc tagad tā bija dzīva, tāpat kā dzīva ir uguns. Slēdži bija aizmetināti. Releji izkusuši. Silikona čipos, kuru mikroskopiskā struktūra atgādina Losandželosas ielu plānu, atvērās jaunas takas, bet simt jūdžu attālumā no tām pazemes telpās atskanēja zvani. Šausmu pārņemti cilvēki skatījās ekrānos, neticēdami tam, ko tie stāstīja. Slepenā kalnu ieplakā cieši aizvērās smagas metāla durvis, un iekšpusē palikušie dauzīja ar dūrēm pa kūstošo drošinātāju kārbām. Tuksneša un tundras laukumi atslīdēja malā, ielaižot aklimatizētos kapos svaigu gaisu, un robusti veidojumi smagi iegūla savā vietā.

Strāva plūda, kur pagadās, atstājusi parastos kanālus. Pilsētās nodzisa satiksmes ugunis, pēc tam ielu gaismas, beigās itin visas. Ventilatori griezās arvien lēnāk, noraustījās un tad apklusa pavisam. Sildītāju gaismiņas izgaisa tumsā. Lifti iesprūda pusceļā. Raidstacijas kļuva mēmas, nomierinošā fona mūzika apklusa.

Mēdz teikt, ka civilizācija atrodas divdesmit četru stundu un divu ēdienreižu attālumā no barbarisma.

Rotējošo Zemi nesteidzīgi apskāva nakts. Uz tumšās planētas kā kniepadatām vajadzēja mirgot gaismiņām, bet to nebija.

Zemi apdzīvo pieci miljardi cilvēku. Barbarisms salīdzinājumā ar gaidāmajiem notikumiem būtu pikniks - karsts, negaršīgs, tāds, kuru beigās tik un tā atdod skudrām.

nāve iztaisnoja muguru, it kā uzmanīgi ieklausoties, lai gan ausu Nāvei nav.

VIŅŠ IR TE, Nāve paziņoja.

Pārējie trīs pacēla skatienus. Viņu stāja bija mazliet mainījusies. Pirmīt, pirms Nāve sāka runāt, viņi, proti, tā viņu daļa, kas nestaigā un nerunā kā cilvēki, bija pārklājuši pasauli, bet tagad tā atgriezās atpakaļ.

Lielākā vai mazākā mērā.

Viņi izskatījās svešādi. Šķita, ka slikti pieguloša apģērba vietā ir slikti piegulošs ķermenis. Bads bija kā neno-regulēta raidstacija, kuras galveno - patīkamo sekmīga uzņēmēja - signālu sāk nomākt seni, drausmīgi pamat-personības sprakšķi. Kara āda spīdēja no sviedriem. Piesārņojuma āda tikai spīdēja.

- Par visu... tiks gādāts, - Karš ar zināmu piepūli paziņoja. - Viss... notiks, kā vajag.

- Nebūs jau kodolieroči vien, - Piesārņojums norūca, - bet arī ķīmiskie. Tūkstošiem galonu... nelielās tvertnēs pa visu pasauli. Skaists šķīdums... nosaukumā astoņpadsmit zilbju. Plus... vecie krājumi. Novērtējiet paši: ja plutonijs nesairst tūkstošiem gadu, tad arsēns nesairst nekad.

- Un tad... iestāsies ziema, - Bads piebalsoja, - ai, kā man patīk ziema. Tajā ir... kaut kas tīrs.

- Vistas nāks... mājās tupēt uz laktas, - Karš sacīja.

- Vistu vairs nebūs, - Bads aizsmakušā balsī aizrādīja.

Izmaiņas nebija skārušas tikai Nāvi. Šis tas jau nemainās.

Visi četri atstāja ēku. Piesārņojums gāja tāpat kā visi, kamēr radās iespaids, ka viņš vienlaikus arī tek.

To ievēroja arī Anatēma un Ņūtons Pulsifers.

Tā bija pirmā ēka, kurā abi ienāca. Iekšā šķita daudz drošāk nekā ārā, kur pietika uztraukumu. Anatēma atgrūda durvis ar brīdinājuma zīmi, ka to atvēršana apdraud dzīvību. Tiklīdz viņi iegāja, durvis pašas aizcirtās un aizslēdzās.

Kopš Četru parādīšanās vairs nebija daudz laika diskusijām.

- Kas viņi ir? - Ņūtons pajautāja. - Teroristi, vai?

- Runājot caur puķītēm, tev varētu būt taisnība, - Anatēma atbildēja.

- Par ko viņi tik dīvaini sprieda?