Labas zīmes

- Labi, - viņš garlaikoti sacīja. - Pamēģināsim! Gaidu tavu pareģojumu!

Anatēma izvilka kartīti uz labu laimi.

- Viņš nav tas, par ko uzdodas, - viņa nolasīja. - 1002. numurs. Pavisam vienkārši. Ko teiksi?

- Paklau, - Ņūtons satriekts norija siekalas. - Nav īstais bridis atklāt, taču elektronikā es neko daudz nejēdzu. Vispār neko.

- Ja nemaldos, tu teici, ka esi datoru inženieris.

- Tas bija pārspīlējums. Gribu teikt - pārspīlējums tik lielā mērā, ka to, manuprāt, varētu saukt par lielību. Varētu pateikt līdz galam, - Ņūtons aizvēra acis, - tā nebija patiesība.

- Tātad meli? - Anatēma maigi pajautāja.

- Ai, tik tālu es neietu, - Ņūtons atbildēja un tad piebilda, - lai gan datoru inženieris neesmu. Nepavisam ne. Tieši otrādi!

- Kā otrādi?

-Ja jau tā gribi zināt, lūdzu. Tikko pieskaros elektroniskai ierīcei un cenšos to salabot, tā apstājas.

Anatēma viņam aši, saulaini uzsmaidīja un ieņēma teatrālu pozu kā burvju mākslinieka priekšnesumā, kad dāma spīdošos vizuļos atkāpjas malā, lai atklātu triku.

- Tralalā, - viņa nodziedāja.

- Salabo! - viņa teica.

- Ko tad?

- Mēģini panākt, lai darbojas labāk! - Anatēma paskaidroja.

- Nesaprotu, - Ņūtons atbildēja, - diez vai man izdosies.

Viņš pieskārās tuvākajam skapītim.

Atskanēja troksnis, kuru Ņūtons nepaguva identificēt, un tad arvien klusākas ģeneratora vaimanas tālumā. Pulti noraustījās ugunis, no kurām lielākā daļa uzreiz apdzisa.

Visā pasaulē cilvēki, kas cīnījās ar slēdžiem, pēkšņi atklāja, ka viss ir kārtībā. Datori beidza plānot trešo pasaules karu un atkal dīki pārbaudīja stratosfēru. Novaja Zemļa bunkuros cilvēki, kas drudžaini centās izraut kontaktdakšas, atklāja, ka tās ir viņu rokās, bet Vaiomingas un Nebraskas bunkuros viri aizsargkrāsas tērpos beidza bļaustīties un draudēt cits citam ar ieročiem un būtu labprāt iedzēruši alu, ja raķešu bāzē būtu atļauts lietot alkoholiskus dzērienus. Atļauts nebija, bet alus atradās.

Iedegās gaismas. Civilizācijas slīdēšana haosā apstājās. Uz redakcijām sāka plūst vēstules ar sūdzībām, ka sīkumu dēļ mūsdienu cilvēks krītot izmisumā.

Tedfīldā iekārtas beidza izstarot briesmas. Kaut kas tajās bija izgaisis, un ne jau saistībā ar elektrību.

- Velns lai parauj! - Ņūtons iesaucās.

- Redzi nu, - Anatēma atbildēja, - tu visu nokārtoji. Vecajai Agnesei var ticēt, es taču teicu. Bet tagad laižamies projām!

- viņš to negribēja! - Azirafals iesaucās. - Vai tad es neteicu, Kroulij?Ja tev nebūtu slinkums kārtīgi ieskatīties ikvienā cilvēkā, tad tu redzētu, ka sirds dziļumos viņi ir gluži...

- Vēl jau nekas nav beidzies, - Kroulijs iebilda.

Ādams pagriezās un beidzot abus ieraudzīja. Kroulijs

nebija pieradis, ka cilvēki viņu uzreiz atklāj; Ādams skatījās Kroulijā kā atvērtā grāmatā, lasīdams visu viņa dzīvi. Pirmajā acumirkli velnu pārņēma šausmas. Visas iepriekš pārdzīvotās bailes, salīdzinot ar šo sajūtu, šķita sīkums. Tie, Lejā, varēja pārtraukt tavu eksistenci, sagādāt neciešamas sāpes, bet šis zēns spēja ar domām vien iznicināt visu, turklāt, iespējams, ari panākt, lai tu vispār nekad nebūtu eksistējis.

Ādama skatiens aizslīdēja pie Azirafala.

- Atvainojiet, kāpēc jūs esat divi cilvēki? - viņš painteresējās.

- Nu, - Azirafals atbildēja, - tas ir garš...

- Diez kas nav, - Ādams aizrādīja, - manuprāt, jums vajadzētu atkal būt divām dažādām būtnēm.

Nekādi teatrāli efekti nesekoja. Vienīgi parādījās Azirafals, kas sēdēja blakus misis Treisijai.

- Ai, tirpas pārskrēja, - viņa teica, ar skatienu nomērīdama eņģeli no galvas līdz kājām, un tad mazliet vīlusies piebilda, - ak, es domāju, ka esat jaunāks.

Šedvels uzmeta eņģelim kvēli greizsirdīgu skatienu, zīmīgi taustīdams šautenes stobru.

Azirafals paskatījās lejup uz savu jauno ķermeni, diemžēl ļoti līdzīgu vecajam, lai gan mētelis bija tīrāks.

- Labi gan, ka viss ir galā, - viņš teica.

- Nav gan, pats zini. Nepavisam ne, - Kroulijs atsaucās.

Virs galvas kā makaroni katlā mutuļoja mākoņi.

- Saproti, - Kroulija balsī skanēja dzelžaini drūma nolemtība, - nav jau tik vienkārši. Tu domā - kari sākas tāpēc, ka nošauj kādu vecu hercogu vai kāds nogriež otram ausi, vai ari raķetes tiek izvietotas kādam ne pa prātam? Tā jau nemaz nav. Tie jau tikai iegansti, nekas vairāk. īstais kara cēlonis ir savstarpēja neiecietība, un spriedze pieaug, un tad jau pietiek ar sīkumu. Ar jebkuru sīkumu. Kā tevi... sauc... zēn?

- Ādams Jangs, - atbildēja Anatēma, iznākusi laukā.

Viņai pa pēdām sekoja Ņūtons.

- Tieši tā, Ādams Jangs, - zēns apstiprināja.

- Labs darbs. Tu izglābi pasauli. Tikpat kā sagādāji svētkus, - Kroulijs teica, - tomēr lielu pārmaiņu nebūs.

- Laikam gan, - Azirafals pamāja. - Nešaubos, ka manējie grib Armagedonu. Tiešām skumji.

- Varbūt kāds varētu pateikt, kas te notiek? - Anatēma, sakrustojusi rokas, skarbi pajautāja.

Azirafals paraustīja plecus.

- Ļoti garš stāsts, - viņš iesāka.

Anatēma lepni pacēla galvu.

- Tad izstāstiet, - viņa mudināja.

- Nu, iesākumā...