Labas zīmes

Šoreiz klusums bija dziļdomīgāks. VIŅI bija sasnieguši to punktu, kad dzīves vagoniņš ticis līdz pirmajam straujajam pagrieziena punktam - pubertātei, un nu viņi lūkojās lejup uz bīstamo turpmāko trasi, pilnu ar noslēpumiem, briesmām un satraucošiem pagriezieniem.

- Mjā! - Pipars izdvesa.

- Ne jau mana krustmāte, - Venslideils pārtrauca sastingumu. - Noteikti ne. Viņa tikai grib parunāt ar manu krusttēvu.

- Bet viņš taču ir miris, - Pipars atgādināja.

- Krustmāte saka, ka viņš vēl kustinot glāzi, - Venslideils palika pie sava. - Mans tēvs gan teic, ka tieši glāzīšu kustināšanas dēļ viņš nomira. Nezin kāpēc krustmāte grib ar viņu sazināties, jo ar dzīvu daudz nerunāja.

- To sauc par melno maģiju, - Braiens paskaidroja. - Par to ir rakstīts Bībelē. Viņai tas būtu jābeidz. Dievam nepatīk melnā maģija. Un raganas. Par to var tikt ellē.

Uz režģu kastes-troņa notika laiska sagrozīšanās. Ādams grasījās runāt.

Iestājās klusums. Ādamu vienmēr bija vērts klausīties. Dziļi sirdī VIŅI zināja, ka bandā ir trīs, nevis četri biedri, un ka galvenais ir Ādams. Visi trīs bija ar mieru piedzīvot satrauktus, interesantus brīžus Ādama vadībā, nevis paši vadīt jebkuru citu grupējumu.

- Nesaprotu, kāpēc pasaule tā uzbrūk raganām, -Ādams teica savu vārdu.

Pārējie saskatījās. Izklausījās daudzsološi.

-Viņas noposta ražu, - Pipars atbildēja. - Gremdē kuģus. Zina, kurš būs karalis, un tā tālāk. Gatavo zāļu novārījumus.

- Mana māte arī lieto ārstniecības augus, - Ādams atbildēja, - un tavējā arī.

- Šie ir labie augi, - Braiens neparko negribēja zaudēt okultisma eksperta pozīciju. - Manuprāt, Dievam nav iebildumu pret piparmētrām vai salvijām. Pat muļķim skaidrs, ka tās ir nekaitīgas.

- Pietiek raganai uz tevi paskatīties, un tu saslimsi. To sauc par ļaunu aci. Paskatās, un tu esi slims, un neviens nezina, no kā. Vēl viņas taisa lelles, kas izskatās pēc cilvēka, sadur tajās adatas, un dūrumu vietās ieperinās slimība, - Pipars priecīgi stāstīja.

- Tagad jau vairs nekas tāds nenotiek, - Venslideils kā racionāli domājošs cilvēks secināja. - Mums taču ir zinātne, bet baznīca tika galā ar raganām, dedzināja tās uz sārta. To sauc par spāņu inkvizīciju.

- Manuprāt, tagad jāizpēta, vai tā, kas apmetusies Jasmīnu namiņā, ir ragana, un, ja ir, jāpaziņo misteram Pikersgilam, - Braiens sacīja.

Misters Pikersgils bija vikārs, ar kuru pēdējā laikā VIŅIEM bija domstarpības par vairākiem jautājumiem: VIŅI bija rāpušies īvē, kas auga baznīcas pagalmā, un iekustinājuši zvanu, bet pēc tam aizbēguši.

- Šaubos, vai ir likumīgi dedzināt citus cilvēkus sārtā, -Ādams turpināja. - Tad jau visi tā darītu.

- Ja tici Dievam, tad tā var, - Braiens nešaubījās, - un tad ari raganām nedraud elle, tāpēc, manuprāt, viņām vajadzētu būt pateicīgām, ja vien viņas visu kārtīgi saprata.

- Nevaru iedomāties, ka Pikijs kādu dedzinātu sārtā, -Pipars sacīja.

- Nezinu gan, - Braiens dziļdomīgi atbildēja.

- Nu ne jau tieši dedzina, - Pipars pavīpsnāja, - drīzāk jau viņš ziņo viņas vecākiem, lai paši nolemj - sadedzināt vai ne.

VIŅI pašūpoja galvas, nosodīdami garīdznieku bezatbildību. Pēc tam visi trīs nogaidoši palūkojās uz Ādamu.

Kā vienmēr, jo tieši viņa galvā dzima idejas.

- Varbūt tas jāuzņemas mums, - Ādams teica. - Kādam taču kaut kas jādara, ja visapkārt klīst raganas. Manuprāt, mums jāizstrādā raganu novērošanas plāns.

- Raganu uzraudzība, - Pipars piebilda.

- Nē, - Ādams salti izmeta.

- Bet mēs taču nevaram būt spāņu inkvizīcija, - Ven-slideils prātoja, - jo neesam spāņi.

- Varu saderēt, ka nav jābūt spānim, lai būtu spāņu inkvizīcija, - Ādams zināja teikt. - Tāpat kā skotu bruncīši vai amerikāņu hamburgeri. Vienīgi jāizskatās pēc spāņiem, un tad visi zinās, ka tā ir spāņu inkvizīcija.

VIŅI pieklusa.

Klusumu pārtrauca švīksti: Braiens apsēdās uz tukša maisiņa, kas nezin kāpēc allaž gadījās zem viņa dibena. Visu skatieni pievērsās viņam.

- Man mājās ir plakāts ar vēršu cīņu, ar visu autogrāfu, - viņš paziņoja.

pienāca pusdienlaiks un aizgāja. Jaunizveidotā spāņu inkvizīcija atkal sanāca kopā.

Galvenais inkvizitors uzmeta pārējiem kritisku skatienu.

- Kas tad tas? - viņš prasīja.

- Dejojot tās klabina, - Venslideils tramīgi atbildēja. - Krustmāte jau pasen atveda tās no Spānijas. Tās sauc par kastaņetēm, te ir attēls ar spāņu dejotāju, paskaties!

- Bet kāpēc vērša priekšā jādejo?

- Lai izskatītos spāniskāk, - Venslideils paskaidroja.

Ādams pamāja.

Plakāts ar vēršu cīņu bija tieši tāds, kā aprakstīja Brai-ens.

Pipars atnesa rafijas pinumu, kas atgādināja mērces trauku.

- Tajā liek vīna blašķi, - viņa sparīgi sacīja. - Māte atveda no Spānijas.

- Bet tur nav uzzīmēts vērsis, - Ādams aizrādīja.

- To tur nemaz nevajag, - Pipars kaujinieciski atcirta.

Ādams vilcinājās. Viņa māsa Sāra ar draugu bija bijusi

Spānijā, no kurienes pārveda milzīgu, sarkanu rotaļu ēzeli, kas, protams, bija spānisks, tomēr, kā Ādams instinktīvi juta, nesaistījās ar inkvizīciju.

Savukārt draugs atveda greznu zobenu, kas locījās un, kad ar to grieza papīru, kļuva neass, tomēr skaitījās izgatavots no Toledo tērauda.