Labas zīmes

- Nē, tas mums neder, - viņš sacīja. - Raganu darbs jau tas nav. Zini, viņas vairāk ņemas ar gremdēšanu, ne uzcelšanu.

Ņūtons atvēra un aizvēra muti, un ne jau vienreiz.

-Ja gribam tiešām cīnīties pret melno maģiju, tad nedrīkstam novirzīties sāņus, - Šedvels turpināja. - Neko tuvāku raganām nedabūji?

- Bet tur krastā izcēlās amerikāņu karaspēks, lai pasargātu to no negadījumiem, - Ņūtons novaidējās. - Neeksistējošs kontinents...

- Un tur ir raganas? - Šedvels beidzot izrādīja interesi.

- To viņi neraksta, - Ņūtons nopūtās.

- Nu, tad tā ir tikai politika un ģeogrāfija, - Šedvels nevērīgi izmeta.

Durvju spraugā parādījās misis Treisijas galva.

- Sveikiņi, mister Šedvel, - viņa nodūdoja, draudzīgi pamādama Ņūtonam. - Jums zvana kāds kungs. Labdien, mister Ņūton.

- Atkāpies, padauza! - Šedvels nedomādams atbildēja.

-Jūs vienmēr izklausāties tik smalki, - misis Treisija

izlikās nedzirdam. - Un svētdien es sagatavošu mums jauku aknu cepeti.

- Es labāk pusdienotu ar nelabo nekā tādu sievišķi.

-Ja jūs atdotu pagājušās nedēļas šķīvjus, tas būtu

tiešām mīļi, - misis Treisija atbildēja un augstpapēžu kurpēs nedroši aizklaudzināja uz savu dzīvokli turpināt pārtraukto, lai nu kas tas bija.

Ņūtons uzmeta grūtsirdīgu skatienu izgriezumiem, bet Šedvels burkšķēdams gāja pie telefona.

Viens raksts bija par Stounhendžu, kas izkustējusies no vietas kā metāla plomba magnētiskajā laukā.

Ar vienu ausi viņš dzirdēja pusi telefona sarunas.

- Kas? Ak jūs. Jā. Jūs tā domājat? Bet kas tieši varētu būt? Nūja. Kā teiksiet, ser. Un kur tas galu galā ir?

Nešķita, ka noslēpumainā akmens stabu pārvietošanās Šedvelam būtu tējas tases vai kondensētā piena vērta.

-Jauki, jauki, - Šedvels uzmundrināja sarunbiedru. -Tiksim ar visu galā. Iesaistīšu labāko vienību un par panākumiem uzreiz ziņošu jums. Bez šaubām. Uz redzēšanos, ser. Visu labu arī jums, ser.

Klausule tika nolikta vietā, un tad atskanēja Šedvela balss, nu jau bez patosa un godbijības:

- “Mīļo zēn”! Ak tu draņķa dienvidu zilais!³

Iešļūcis istabā, viņš paskatījās uz Ņūtonu, it kā aizmirsis, kāpēc viņš te atrodas.

- Pie kā mēs palikām? - seržants noprasīja.

- Pie dīvainiem atgadījumiem...

- Nūja, - Šedvels domīgi skatījās uz Ņūtonu, sizdams pret zobiem tukšo piena kārbu.

- Kādā mazpilsētā pēdējos gados novēroti neparasti laika apstākļi, - Ņūtons jau bija tuvu izmisumam.

- Kas? Varžu lietus? Vai kaut kas tamlīdzīgs? - Šedvels mazliet atplauka.

- Nē. Laiks, kas atbilst gadalaikam.

- Un, tavuprāt, tas ir kaut kas ārkārtējs? - Šedvels prasīja. - Esmu redzējis parādības, no kurām tev mati saceltos stāvus. - Viņš atkal sāka klaudzināt.

- Kad pēdējo reizi ir bijuši laikapstākļi, kas atbilst gadalaikam? - Ņūtons jutās mazliet aizkaitināts. - Normāls laiks ir reta parādība, seržant. Ziemassvētkos jāsnieg. Kad pēdējo reizi redzējāt Ziemassvētkos sniegu? Kad augusts bijis karsts visu mēnesi? Katru gadu? Zelta rudens? Laiks, par kādu sapņojāt bērnibā? Tad 5. novembrī⁴ nekad nelija un Ziemassvētkos allaž sniga.

Šedvela acis sastinga. Roka ar kondensēto pienu apstājās pusceļā uz muti.

- Es bērnībā ne par ko nesapņoju, - viņš klusi atzinās.

Juzdamies kā dziļas aizas malā, Ņūtons domās atkāpās.

- Lai nu kā, tomēr dīvaini, - viņš turpināja. - Kāds meteorologs runā par vidējo temperatūru un normu, par mikroklimatu un tā tālāk.

- Nu un?

- Viņš nezina, kāpēc tā, - Ņūtons atbildēja, jo, pavadīdams vairākus gadus šajā amatā, šo to bija iemācījies.

Ņūtons sāniski skatījās uz raganu meklēšanas seržantu.

- Cik zinu, raganas spēj ietekmēt laiku, - viņš paskaidroja. - Redzēju Discouverie.

Dievs debesīs, Ņūtons domās lūdzās, vai cits augstākais spēks, neliec man pavadīt vēl vienu vakaru, graizot laikrakstus šajā pelnu traukā no istabas. Izlaid mani svaigā gaisā! Atļauj doties projām no šejienes, darīt kaut ko aizraujošu... nu, kā, piemēram, vācieši brauc ar ūdensslēpēm...

- No šejienes nieka četrdesmit jūdzes. Es varētu rīt aizbraukt un papētīt, vai ne? - viņš uzmanīgi sacīja un tad piebilda: - Par benzīnu maksāšu pats.

Šedvels domīgi noslaucīja virslūpu.

- To vietu sauc Tedfīlda, vai ne? - viņš pajautāja.

- Tieši tā, mister Šedvel, - Ņūtons atbildēja, - bet kā jūs zinājāt?

- Interesanti, ko tie dienvidnieki ieņēmuši galvā? -Šedvels noburkšķēja un tad skaļāk piebilda: - Nūja. Kāpēc gan ne?

- Kam galvā, seržant? - Ņūtons brīnījās.

Šedvels nelikās dzirdam.

- Par ļaunu jau nenāks, jā. Tu saki, ka samaksāsi par benzīnu?

Ņūtons pamāja.

- Tad, pirms brauc, deviņos no rīta ienāc, - Šedvels piekodināja.

- Pēc kā? - Ņūtons nesaprata.

- Pēc savām taisnības bruņām.