Labas zīmes

- Misters Pulsifers izbraucis, dārgumiņ, - viņa teica. - Šorīt no rīta devās uz Tedfildu. Misijā.

- Esmu ar mieru runāt ar jebkuru, - Kroulijs paskaidroja.

- Pateikšu misteram Šedvelam, - viņa atbildēja, - tiklīdz viņš parādīsies. Bet tagad, ja neiebilstat, rīta stundas man paredzētas personīgām darīšanām, un es nevaru atstāt savu kungu šādā paskatā pārāk ilgi, ka nenosalst līdz nāvei. Divos uz seansu būs misis Ormeroda, misters Skrogijs un jaunā Džūlija, un man pirms tam te jāuzkopj. Bet misteram Šedvelam par jums pateikšu.

Kroulijs padevās. Viņš mēģināja lasīt romānu, bet nespēja koncentrēties, pēc tam gribēja sakārtot kompaktdiskus alfabēta secībā, taču atmeta ar roku, atklājis, ka tie jau sakārtoti, tāpat arī grāmatu skapis un soulmūzikas kolekcija'.

Beigās velns nometās uz baltā ādas dīvāna un pamāja televizoram.

- Mums ienāk ziņas, - teica noraizējies diktors, - ē, ziņas, bet, šķiet, nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek, tomēr pieejamā informācija liecina... ē, par augošu starptautisku spriedzi, kas, protams, vēl pagājušā nedēļā šķita neiespējami, ē, kad viss it kā bija labākajā kārtībā. Ē.

- Iespējams, ka izskaidrojums meklējams dīvainajos notikumos pēdējo pāris dienu laikā.

- Pie Japānas krastiem... KROULip

-Jā, - viņš atsaucās.

PIE VELNA, KAS NOTIEK, KROULIJ? KO TU ĪSTI DARI?

- Kā to lai saprot? - velns jautāja, lai gan pats labi zināja.

ZĒNS, VĀRDĀ VORLOKS. MĒS ATVEDĀM VIŅU UZ MEGIDO LAUKIEM. SUNS NAV PIE VIŅA. PAR LIELO KARU VIŅŠ NEKO NEZINA. TAS NAV MŪSU KUNGA DĒLS.

- Ak, - Kroulijs izdvesa.

VAI TAS IR VISS, KO VARI MUMS PATEIKT, KROULIJ? ESAM SAPULCINĀJUŠI KARASPĒKU, ČETRI NEZVĒRI IR CEĻĀ, BET UZ KURIENI? KAUT KUR NOGĀJIS GREIZI, KROULIJ, UN TEV PAR TO BŪS JĀATBILD. VISTICAMĀK, KA VISS NOTICIS TAVAS VAINAS DĒĻ. CERAMS, KA SPĒSI VISU KĀRTĪGI PASKAIDROT...

- Protams, - Kroulijs nedomādams atbildēja. - Kārtīgi paskaidrot.

... TEV BŪS IESPĒJA VISU PASKAIDROT. DOSIM TEV LAIKU, CIK VAJADZĒS, LAI VISU PASKAIDROTU. AR LIELU INTERESI NOKLAUSĪSIMIES, KAS TEV SAKĀMS. SARUNA AR TEVI UN APSTĀKĻI, KĀDOS TĀ NOTIKS, SAGĀDĀS LIELU PRIEKU UN LĪKSMĪBU VISIEM NOLĀDĒTAJIEM ELLĒ, KROULIJ. JO, LAI KĀ TIEK SPĪDZINĀTI UN MOCĪTI ZEMĀKIE NOLĀDĒTIE, KROULIJ, TEV KLĀSIES VISĻAUNĀK.

Kroulijs ar mājienu apklusināja televizoru.

Matētais, pelēki zaļais ekrāns turpināja runāt, pārveidodams klusumu vārdos.

NEDOMĀ, KA VARĒSI NO MUMS AIZBĒGT, KROULIJ. TAS NAV IESPĒJAMS, PALIEC, KUR ESI. TEVI... SAVĀKS...

Kroulijs piegāja pie loga un paskatījās laukā. Pa ielu lēni tuvojās melns veidols, līdzīgs automašīnai, - tik līdzīgs, ka varētu apmānīt nejaušu skatītāju. Ieskatījies uzmanīgāk, Kroulijs ievēroja, ka riteņi ne tikai negriežas, bet tie arī nav piestiprināti pie automašīnas. Pie katras mājas tā palēnināja gaitu. Kroulijs saprata, ka pasažieri (mašīnu neviens nevadīja, jo nemācēja braukt) pēta māju numurus.

Laika vairs necik nebija. Kroulijs iegāja virtuvē, izvilka no izlietnes apakšas plastmasas spaini un atgriezās atpūtas istabā.

Elles priekšniecība bija pārtraukusi sakarus. Drošs paliek drošs, Kroulijs pagrieza televizoru pret sienu.

Pēc tam viņš noņēma no sienas Džokondu, aiz kuras bija paslēpts seifs. Ne jau iebūvēts, bet nopirkts uzņēmumā, kas specializējas kodolrūpniecības pakalpojumos.

Kroulijs atvēra seifu. Atklājās iekšējās durvis ar šifrētu slēdzeni. Viņš pagrieza ciparus 4004, viegli iegaumējamu kodu: gads, kurā viņš bija ieslīdējis šajā stulbajā, brīnumainajā planētā, kad tā vēl bija mirdzoša un jauna.

Seifa bija termosa pudele, gari, biezi gumijas cimdi un knaibles.

Sastindzis viņš nervozi nopētīja termosu.

(Apakšstāvā kaut kas nokrakšķēja. Laikam ārdurvis.)

Uzvilcis cimdus, Kroulijs nedroši paņēma termosu, knaibles un spaini, tad atcerējās arī augu smidzinātāju, kas stāvēja blakus leknam gumijkokam. Pēc tam viņš uzmanīgi gāja uz kabinetu, jo termoss, ja kaut tikai domās nokristu, uzsprāgtu. Sliktās zinātniskās fantastiskas filmās vīri ar sirmām bārdām par šādu situāciju teiktu: Tagadējā krātera vietā savulaik atradās Vašingtona.