Laiku Bende

Melnie punkti, kas riņķoja virs milzu struktūras - esperi, Stumbra aizstāvji tā "atkusšanas" vietās citu Zaru realitātēs, pēkšņi pārtrauca bezmērķīgo riņķošanu ap Torņa sienām un plēsonīgi metās pretī grupai, kas tuvojās. Ja ne Ždanova reakcija, kurš nojauta briesmas, grupa varēja ciest zaudējumus.

Pirmais espers, izskatoties kā metāliska raja ar apmēram četru metru spārnu platumu, meta uz Ždanovu smaragda uguns asmeni, taču aizšāva garām. Bet Pāvels garām nešāva (precīzāk,  skafandra inks), atbildot ar anihilatora šāvienu. Espers sadalījās divās daļās, no kurām viena nopiķēja lejā un ietriecās kalna nogāzē, bet otra pārvērtās par uguns un dūmu tornado.

Trīs atlikušās "rajas" atklāja uguni uz komandu, katra izvēloties savu mērķi. Žilbinoši zaļi zibeņi ietriecās līdzenumā, radot krāteru ķēdes, kuru malas bija uzšļakstītas un sasalušas lotosa ziedlapiņas. Tomēr Pāvela pavadoņi, pieraduši pie pēkšņām apstākļu maiņām, arī neapmulsa. Griša Belijs notrieca divus esperus, savukārt Pirelli un Kūpers tika galā ar atlikušo Stumbra sargu. Tikai Zlatkovs nešāva, pamatoti uzskatot, ka karš nav viņa prerogatīva, kaut arī viņa skafandram bija tādi paši ieroči, kā visiem pārējiem.

Īsā gaisa kauja beidzās, dūmi izklīda, tikai kalna nogāzēs turpināja degt aparātu paliekas, kas ātri nodzisa.

Protams, ieročus, kas iebūvēti uniku plecu tornīšos, kontrolēja skafandru inki, cilvēki deva tikai psi komandas objektu iznīcināšanai, tāpēc par to precizitāti un reakciju nebija jābrīnās. Esperi tika dabiski sakauti, jo viņu programmas neparedzēja kaujas uzbrukumus lidojošiem objektiem ārpus aizsargājamās teritorijas. Lidojošās "rajas" tika prorammētas, lai novērstu nejaušu vai apzinātu hronourbja-Stumbra ārēju bojājumu. Un tas, ka tie bija jāiznīcina, nomācoši ietekmēja "hronodesantu".

- Ne vella nesaprotu! - Belijs dusmīgi izmeta pēc kaujas un minūtes modra klusuma. - Kas te notiek, komandier?! Kāpēc viņi mums uzbruka?

- Nezinu, - Ždanovs aukstasinīgi atbildēja. - Vai nu es kaut ko palaidu garām, vai arī viens no diviem...

- Sakiet, lūdzu, Pāvel, - pieklājīgi sacīja Zlatkovs, - kāpēc jūsu darbinieks par sapulcēšanās vietu izvēlējās tieši šo Zaru un ko viņš gribēja jums pateikt?

- Es zinu, ka viņam piedāvāja iestāties vienā no Spēlētāju komandām.

- Kurā tieši?

- Vai tad jūs neesat lietas kursā? - Belijs smīnēja. - Jūs taču esat Tiesnesis!

- Pirmkārt, esmu bijušais Tiesnesis, pareizāk sakot, viens no pēdējās Spēles Tiesnešiem, otrkārt, es neko nezināju par Fjodoram izteikto priekšlikumu.

- Ko jūs domājat?

- Neko īpašu. Esperu vairs nav?

- Bija tikai četri eksemplāri.

- Tad lidosim uz Stumbru un parunāsim ar Stasu, noskaidrosim uzbrukuma apstākļus. Ja vien…

- Ja vien kas?

- Vēl nekas.

Ždanovs klusēdams devās uz hronourbja Torni, kas no attāluma izskatījās pēc ar degošo galu pret debesīm noliktas cigaretes. Tikai "cigaretes" izmēri bija daudz lielāki par analogu: Stumbra diametrs bija vienāds ar pusotru kilometru, bet augstums sasniedza trīs, neskaitot "gruzdošo" galu.

Uz Zemes divdesmit ceturtā gadsimta sākumā izveidotajam un palaišanas brīdī, savienojošajam apmēram miljardu Laika koka zaru, Hronourbja Tornim bija trīs vestibili-izejas uz ārpasauli: pirmajā, divpadsmitajā un trīsdesmit sestajā stāvā. Kad Ždanova grupa piezemējās pie Stumbra, viņi izmantoja izeju no divpadsmitā horizonta, kura adaptīvais laika filtrs saskaņoja fiziskos likumus Stumbrā un ārpus tā. Tieši pie šī ar radiobāku iezīmētā hronourbja horizonta pielidoja Ždanovs, izsaucot Stasu, Stumbra inku. Tomēr, pretēji gaidītajam, inks neatbildēja un neatvēra ieejas mezglu.

"Izmēģināt citus diapazonus," Pāvels domās pakonsultēja skafandra inku.

"Protams" atbildēja inks, "Es to jau daru, bet atbildi nedzirdu."

Pārējie grupas dalībnieki pietuvojās, palika netālu karājoties.

- Kas par problēmu? - Belijs drūmi jautāja.

Atbildes vietā Ždanovs uzlidoja augstāk, atrada vēl vienu radiokontūru, kas bija redzams kā tievs gaismas gredzens uz Stumbra sienas porainā baltā materiāla fona, izsauca Stasu.

Pilnīgs klusums.

Atkal un atkal unika inks mēģināja sazināties ar Stumbra datoru, mainot radiofrekvenču diapazonus, taču viss bija veltīgi. Stass vai nu nedzirdēja izsaukumus, vai arī nevēlējās atbildēt un ielaist savus saimniekus atpakaļ. Bija vēl viena ieejas zona - uz Torņa pirmā horizonta, bet tā atradās šīs pasaules pazemē: "atkausējoties", Stumbra pamatne izrādījās iegremdēta vietējā augsnē līdz pat piektajam stāvam.

- Varbūt mēs varam izlauzt tuneli zemē līdz pirmajam līmenim? - piedāvāja jaunais un pārgalvīgais Pirelli, kurš vēl nebija aptvēris notikušo.

Atbilde bija klusums. Pieredzējušākie desantnieki lieliski saprata, ar ko var beigties saziņas ar Stasu pārtraukums. Tikai dažas stundas bija palikušas līdz pilnīgai "superstīgas" pasaules sabrukšanai.

- Ko jūs varat pateikt par šo gadījumu? - Ždanovs pagriezās pret Zlatkovu. - Vai zinājāt, ka mūs neielaidīs?

- Nezināju, bet paredzēju,- melanholiski atbildēja zinātnieks. - Es domāju, ka mūs vienkārši ievilinājuši elementāros slazdos.