Laiku Bende

Tomēr Spēlētājs, kurš jau bija parādījis tieksmi mainīt Spēles pamatprincipus, atkal sāka savu darbību, apejot Koka Likumus, un situācija manāmi pasliktinājās. Pār Laiku Koku parādījās fāzu pārejas un sabrukšanas draudi. Par šo darbību Spēlētājs saņēma vārdu, kas Zemes valodās iztulkojās kā "Bende". Tā sāncensis - Saprātīga augu supersistēma, ko varētu saukt par Lēno Saprātu("Lēnprāti") - acīmredzami zaudēja lēmumu pieņemšanas ātrumā, neskatoties uz simtiem bioloģiskā cikla civilizāciju piesaisti savā pusē.

"Par Spīti Ejošais" sevi labi parādīja dažāda līmeņa Bendes palīgu sodīšanas operāciju laikā, rīkojās stingri likumu ietvaros un piespieda Spēlētājus izturēties pret sevi ar cieņu. Tajā pašā laikā viņš ļoti nopietni traucēja Bendem, graujot viņa plānus, un uz viņu sāka skatīties no abām pusēm apsverot vervēšanu. Tomēr pretinieku mēģinājumi uzpirkt "Par Spīti Ejošo" nedeva rezultātus, un tāpēc Bende nolēma stūrgalvīgo tiesu Izpildītāju likvidēt fiziski. Bet sākumam aprunājās ar tiesnesi, kurš arī sāka baidīties no sava palīga ļoti konsekventajām aktivitātēm, ka tas varētu ieņemt viņa vietu.

Vienā no retajiem atpūtas brīžiem "Par Spīti Ejošajam" tika uzdots atjaunot Esamības likumus vienā no "slimajiem" Zariem, kur Bendes "vīruss" tika iedarbināts enerģijas informācijas plūsmas veidā, kas mainīja dažas fiziskās konstantes. Tiesu Izpildītājam vajadzēja izraidīt no Zara Bendes emisārus, kuri kontrolēja vietējā Visuma sadalīšanos, neitralizēt "vīrusu" un nobloķēt Zara robežas ar īpašu "zīmogu" - Tiesneša Principu, kas pastiprināja potenciālu barjeru,  neļaujot svešķermeņiem iekļūt domēnā.

"Par Spīti Ejošā" leksikā neeksistēja frāzes “Es nevaru” vai “Es negribu”, tāpēc viņš bez iebildumiem pameta savu “mūžības stāvokli” un devās uz norādīto adresi.

“Slimais” Zars, kas bija “jāārstē”, piederēja tā saukto “cieto” Zaru Krūmam. Katrs no tiem bija pilnībā piepildīts ar cietu vielu, kuru uzskatāmības labad varētu salīdzināt ar akmens cietību zemes tipa planētu dziļumos. Dabiski, ka šādos metauniversos nebija nekādu planētu, to lomu spēlēja sfēriski dobumi ar lēnām pulsējošām “zvaigznēm” - centrālajiem “sprieguma mezgliem”, kuros “sadega” laiks, pārvēršoties enerģijā, gaismā un siltumā.

Šādi gaisa burbuļi nevienmērīgi sadalījās pa "cieto pasauļu" masu, saliekoties savdabīgās kopās, gluži kā galaktikās un zvaigžņu veidojumos Metauniversā, kur bija zvaigznes, Saule un Zeme. Saprātīgas būtnes, kas dzīvoja uz "planētu burbuļu" iekšējām virsmām, protams, nevarēja redzēt citus "burbuļus", jo viņu pasaules "cietais vakuums" neļāva elektromagnētiskajiem viļņiem iziet cauri redzamajā spektra daļā, bet viņi iemācījās izmantot skaņas lokatorus un skaņu uztvērējus, pakāpeniski paplašinot savu zināšanu robežas par Visumu.

Skaņas ātrums "cietajā vakuumā" bija puse no gaismas ātruma cilvēka izpratnē par informācijas pārraides procesu, tāpēc "cieto" Zaru iedzīvotāju izpratne bija lēnāka nekā cilvēkiem - viņu pasaulē, taču tā neapstājās.

Galu galā civilizācijas, sasniegušas noteiktu līmeni, sāka sūtīt ekspedīcijas uz kaimiņu "planētu burbuļiem" ar ļoti savdabīgiem transportlīdzekļiem, kurus varēja salīdzināt tikai ar Zemes pazemes tuneļu urbšanas iekārtām. Šie transportlīdzekļi nelidoja, bet burtiski izurbja "cietu vakuumu", izveidoja tajā "tārpu caurumus", šahtas no "burbuļa" līdz "burbulim". Sākumā iekārtas bija smagnējas un lēnas, pēc tam, uzlabojoties tehnikai, tās kļuva elegantākas un ātrākas, līdz ātrums tuvojās informācijas ierobežojuma ātrumam. Nākamais solis, protams, bija "stīgu" tehnoloģijas apgūšana, kas ļautu gandrīz uzreiz pārvarēt visus telpiskos apjomus. Tomēr tieši šajā prāta attīstības periodā vienā no "cietajiem" Laika Zariem pēc Spēlētāja gribas notika likumu pārkāpums, kas saprātu iemeta regresijas vilnī.

 "Par Spīti Ejošais" šo informāciju saņēma kopā ar uzdevumu un uzskatīja, ka viņš zina pietiekami. Bet viņš kļūdījās. Nez kāpēc tiesnesis "aizmirsa" pastāstīt viņam par kādu elementāru lietu: tiesu kontroles sistēma, tas ir transporta sistēma, kuru zemes vārdu valodā sauca par Transgresu, "izžūstošajās" pasaulēs kļuva par vienvirziena procesu, par sava veida membrānu, kas ļāva iesūtīt "izžūstošajos" "Zaros visu un visus, bet neko un nevienu nelaida atpakaļ! Lai izvairītos no kaimiņu Zaru piesārņošanas ar svešajiem destabilizējošo likumu "vīrusiem". Tādējādi tiesu izpildītājs nevarēja izmantot Transgressu dzīvības apdraudējuma vai neveiksmes gadījumā viņš tika iesprostots. Turklāt, uzdodot "Par Spīti Ejošajam" novērst Spēlētāja spēles principu pārkāpšanas sekas, tiesnesis arī “aizmirsa” iedot viņam “spēka zizli”, kas bija arī apliecinājums īpašajām pilnvarām, un ko zemieši sauc par drimmeri. Un tā kā "Par Spīti Ejošais" bija pieradis uzticēties tiem, ar kuriem viņš saskārās, viņš par drimmeri neatcerējās, uzskatot, ka, tā kā nekas cits viņam netika pateikts vai dots, viņš spēj tikt galā ar grūtībām ar līdzekļiem, kas ir viņa rīcībā.