Laiku Bende

Seškājainais ķēms, kas izskatījās kā zemes dinozaura un čūskas krustojums, iztaisnojās līdz pilnam augumam, izpletis augšējo kāju pāri, ar lepnu augstprātību uzlūkoja viesi. Tā viņi kādu laiku stāvēja viens otram pretī - zvīņainā pērtiķčūska, kas atmirdzēja ar zaļu metālu, un melni purpursarkanais "bruņinieks" uz sarkanā "kentaura", kura rumpja rags mirdzēja ar zili violetu mirdzumu. Tad Bendes Emisārs ierunājās:

- Ko tu vēlies, tiesneša žurka?

Dabiski, ka saruna starp abiem nehumanoīdiem norisinājās gandrīz nevienam citam nepieejamā psi diapazonā, taču tās nozīme varēja tikt iztulkota līdz zemāk esošajam tekstam.

"Esmu ieradies, lai paziņotu par Tiesneša gribu," atbildēja "Par Spīti Ejošais".

"Uzsplauju uz tavu Tiesnesi!"

"Viņš nav mans, un tev būs jāpakļaujas. Ja tu neizpildīsi prasības, es iznīcināšu pārējās enerģijas stīgas un nobloķēšu domēnu."

Pērtiķčūska pasmīnēja.

“Vispirms tev būs jāuzrāda Izpildītāja pilnvaru atribūti. Kur ir tavu pilnvaru sertifikāts, tiesneša žurka? "

“Tev pietiks ar to, ka zini, ka esmu Tiesneša gribas izpildītājs. Vai nu tu paklausīsi, vai ..."

"Vai kas? Ko tu vari izdarīt, idiņ? Vai atņemt man tiesības darīt to, ko vēlos? Ierobežot brīvību? Iznīcināt? "

"Manas pilnvaras ir neierobežotas."

"Kļūdies! Šeit tikai manas pilnvaras ir neierobežotas! " - Pērtiķčūskas ķepā pēkšņi parādījās garš priekšmets, kas atgādināja zobenu ar miglainu, ledaini, plūstošu asmeni. Tas bija drimmers, "varas stienis", tiesu Izpildītāju varas atribūts, kas kaut kā bija nonācis Spēlētāja emisāra īpašumā.

"Nu, ko tu tagad teiksi?!"

"Par Spīti Ejošais" meta telpas kopaktifikatora melno staru, domādams izsist "spēka stieni" no pērtiķčūskas ķepas. Nākamajā mirklī drimmera asmens pagarinājās, caurdūra kentaura ragu un tiesu izpildītāja rumpi, pārvērtās par ugunīgu straumi, kas trāpīja planētas burbuļa centrā, kur pulsēja oranžas liesmas izgaismota bumba - šīs pasaules “gaisma”. "Par Spīti Ejošais" ar vienīgo šauro un garo aci paskatījās uz savām krūtīm, kurās bija izveidojies kūpošs caurums, gribēja palielināt aizsardzības potenciālu un atkāpties, iedziļināties "stīgā", taču tam nepietika laika.

Viņa ķermenis sašūpojās kā dūmu plīvurs, sāka rauties drupās un strūklās, ievilkts niknā uguns straumē un īsā laikā sadalījās, saplūda drimmera enerģijas vispārējā plūsmā.

Pēdējais, ko mirstošais tiesu izpildītājs paspēja izdarīt, bija nosūtīt Tiesnesim kompaktu ziņojumu par savu nāvi. Viņš pat neuzzināja to, ka tūkstošiem citu "izžūstošo" Zaru pasaulēs tūkstošiem citu tiesu Izpildītāju, kas bija ieslodzīti tādā pašā veidā, nomira līdzīgā nāvē.

Pirmajā Spēles "kvalifikācijas" posmā, Bende uzvarēja "pa tīro", tomēr, to darot, viņš pārkāpa Laiku Koka pamatlikumus, kas aizliedza ierobežot tā izaugsmi un vienkāršot dendrokontinuuma dimensijas.

3. nodaļa

Ivors Ždanovs kļuva divdesmit četrus gadus vecs.

Pēc gadsimta standartiem viņš bija neliela auguma, trausla izskata jauneklis ar kastaņbrūnu matu vilni un zilām acīm, kurās mirdzēja prāts un griba. Viņa seja bija ovāla, ar stingru zodu. Lūpas, nedaudz vairāk pildītas, nekā to prasīja vīriešu skaistuma kanoni, vienmēr bija gatavas savilkties smaidā, lai gan tās varēja sacietēt līdz spītīgi cietai līnijai, un deguns, kaut arī tas atgādināja par simtiem slāvu ģimeņu paaudzēm, seju nebojāja.

Divi tūkstoši trīs simti divdesmit piektā gada maijā Ivors pabeidza Centrālās Eiropas Humanitārās universitātes kvistorijas fakultāti [3] un tagad domāja par savu turpmāko likteni. Viņš saņēma pat trīs priekšlikumus no dažādām organizācijām, bet vēl nebija panācis vienprātību ar sevi, jo viņam šķita, ka priekšlikumi ir vienlīdz vērtīgi.

Viens no viņiem nāca no profesora Kostrova, kurš universitātē mācīja kvistorijas dinamiku un vienlaikus strādā IVK - Ārzemju kultūru institūtā. Kostrovs ieteica jaunajam kvistoram netērēt laiku absolventu skolai, bet nekavējoties pievienoties IVK grupai, kas nodarbojas ar paleokontaktiem, pamatotiem uz pasaules slavenā zinātnieka Atanasa Zlatkova hronoteoriju.

Otro priekšlikumu izvirzīja fakultātes dekāns Trofims Ivašura - kļūt par maģistrantu un iesaistīties Laiku Koka kvantu stāvokļu teorijas padziļināšanā un paplašināšanā.

Trešo negaidīti izteica Eirāzijas noijona drošības dienesta komisārs Fjodors Polujanovs. Viņš personīgi ieradās pie Ivora - jauneklis dzīvoja atsevišķā dzīvojamā mājā Tverā, - ilgi iztaujāja viņu par dzīvi, par tēvu Pāvelu un māti Jasenu, interesējās, vai tēvs nav stāstījis par tikšanos ar neparastiem viesiem, un tad piedāvāja pievienoties kā operatīvajam darbiniekam Zemes Drošības Dienesta "Road Asker" grupai. Sliktākajā gadījumā - kā kvistorijas konsultants.