Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

-    Laikam mēs pārlieku nogurdinājām nabaga Krebas jaunkundzi, Grounins teica.

-    Tā es dzirdēju. Viņš pasmaidīja. Pašlaik viņa meditē. Iespējams, viņa to darīs visu atlikušo dienu. Tāpēc nācu, lai aizvestu jūs uz agrām vakariņām. Ie­domājos, ka pēc visiem tiem vingrinājumiem jūs varētu būt izsalkuši.

-    Ne tik daudz izsalkuši kā izslāpuši, Filipa atjau­tīgi atbildēja un ar galvu pamāja uz akas pusi. Mēs gribējām paraudzīties, vai tajā akā maz ir ūdens.

-   Tur lejā? Džaganata ar aizdomām paskatījās lejup akā. Jā, ir gan, bet es to nedzertu. Īstenībā es šeit nedzertu neko, kas nav nācis no pudeles vai sterilizēta konteinera.

-    Vai tiešām? Grounins jautāja.

-   Tomēr pēc vakariņām, Džaganata turpināja, jūs visi esat norīkoti datoru atbalsta centra nakts maiņā, lai darbotos Dingle datoru palīdzības līnijā. Viņš pa­raustīja plecus. Piedodiet, bet tā nu tas ir, jo jūs esat jauniņie. Ievērojis viņu satrauktās sejas, viņš papu­rināja galvu. Neraizējieties. Tur tiešām nav nekā ko darīt. Tikai jāizlasa, kas ir uz ekrāna vai laika gaitā jāizdomā pašiem. Lielas starpības nav. Tikai tam jāiz­klausās tā, it kā jūs zinātu, par ko runājat. Kad vien es aizķeros, nezinot, ko teikt, es pajautāju tam nabaga muļķim otrā galā, vai viņam ir UHT kabelis.

-    Kas ir UHT kabelis? Džons jautāja. Nekad par tādu neesmu dzirdējis.

-    Tur jau ir tas āķis, Džaganata atbildēja. Tāda nemaz nav. Un viņi paliek vai traki, atklājot, ka tā nav. Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņi lamājas. Daži sadauza telefonu. Daži sadauza pat savu datoru, kas, protams, ir šā pasākuma galvenais uzdevums.

-   Vai dot cilvēkiem nepareizu padomu, zinot, ka tas ir aplams, Filipa piesardzīgi pajautāja, nav diezgan ļauni?

-    Mēs esam ļauni, lai būtu laipni, Džaganata pa­smaidīja. Tas arī viss. Lai atbrīvotu cilvēkus no teh­noloģijas tirānijas. Lai salauztu silīcija un mikročipu modernās diktatūras žņaugus. Tie ir guru vārdi. Un, vai zināt, viņam ir taisnība. Cilvēkiem pienācis laiks vienkāršot savu dzīvi. Aizmirst procesoru ātrumu un savu elektronisko pastu, un tīmekļa adreses, un tamlī­dzīgi. Vai kādreiz esat sev pajautājuši, kāpēc cilvēkiem ir personiskie datori, lai gan pasaulē ir cilvēki, kuriem nepietiek pārtikas?

-    Neesmu droša, ka tas ir tik vienkārši, Filipa sa­cīja. Un neesmu droša, ka protu vai gribu pārliecināt citus darīt to, ko pati nesaprotu, kad runa ir par da­toriem.

-    Tas nudien nav grūti, Džaganata viņu mierināja. Goda vārds. Šonakt būšu jūsu uzraugs, tāpēc, ja saska­raties ar kādu problēmu, piemēram, nejauši palīdzat kā­dam salabot datoru vai ko tamlīdzīgu, dodiet man ziņu, un es atnākšu un sabojāšu to jūsu vietā. Norunāts?

Grounins, Džons un Filipa joprojām jutās visai skep­tiski noskaņoti, toties Dibaks plati smaidīja.

-    Tas būs jautri, viņš teica.

Ēdamzālē viņi sastapa simtiem citu sanjasinu. Daži bija zviedri, daži kanādieši, daži indieši, un daži arī no Lielbritānijas. Tomēr vairums sanjasinu bija no Savienotajām Valstīm. Tie visi bija vienādi ģērbušies un likās ļoti draudzīgi. Ašramā it visur varēja redzēt daudz smaidu. Kāds spēlēja nelielas ermoņikas. Daudzi sanjasini ar izkrāsotām sejām un rotājušies ar ziedu vītnēm, dejojot gāja apkārt ēdamzālei, dziedāja, sita bungas un ritmiski skandināja mazus, ar pirkstiem si­tamus šķīvīšus. Citi ieturēja maltīti zem milzīgas guru Masamdžasaras gleznas, un Filipai tas šķita mulsinoši, jo viņai nepatika, ja kāds skatās, kā viņa ēd. Guru bār­dainajā sejā kaut kas lika viņai justies neērti. Un īpaši traucēja tas, ka viņš likās tik netīrs. Ja jau guru bija netīrīgs, tad kā ar viņa sekotājiem, kas strādāja virtu­vēs, gatavojot ēdienu?

Pēc vakariņām, kas bija negaidīti labas, viņi ieradās datoru atbalsta centrā. Tā bija plaša istaba ar dučiem telefonu un televīzijas monitoru, bet neredzēja ne­vienu datoru, toties labi bija redzama milzīga guru

Masamdžasaras ģīmetne, it kā viņa nolūks būtu atgā­dināt visiem, kas šeit strādāja, ka tos novēro.

Filipas pirmā zvanītāja bija kāda veca dāma no Masačūsetsas, vārdā Hestera Kārdigana, kas tikai prata ieslēgt un izslēgt datoru un neko citu. Viņai bija pro­blēma pieslēgties printerim. Filipai bija žēl Kārdigana jaunkundzes un viņa gribēja ieteikt aiziet un sameklēt kādus laipnus kaimiņus, kas kaut ko zina par datoriem, lai tie viņai to ierīci uzstāda, bet Džaganata un daži citi sanjasini slepus noklausījās viņas sarunu, tāpēc meite­nei nebija citas izvēles, kā vien nolasīt tās muļķības, kas bija rakstītas viņas televizora ekrānā.