Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Filipa raižpilni uzlika roku Rakšasasa kungam uz pleca. Vai ar viņu viss būs kārtībā, tēvoci Nimrod? viņa jautāja, uztraukusies, ka draugs ar turbānu galvā tik lēni atgūstas.

-   Rakšasasa kungs ir vecs. Ļoti vecs. Tikt sasaldētam viņa vecumā ir ārkārtīgi nepatīkami. Bet es domāju, ka šis varbūt palīdzēs. Nimrods kādu brīdi uzmanīgi tu­rēja Kobru karali, tad pacēla Rakšasasa kunga ļengano roku un apvija kaulainos pirkstus ap vērtīgo talismanu.

-    Atkalapvienošanās ar viņa paša gudrības zobiem no­teikti paātrinās viņa atlabšanu.

Kamēr Nimrods vēl runāja, Rakšasasa kungs atvēra acis. Protams, neviens nevar paļauties pats uz savām acīm, ja viņa iztēle nav fokusēta, viņš teica, cieši skatī­damies uz trim bērniem, kas raižpilni bija sapulcējušies ap viņa gultu. Bet man šķiet, ka jūs trīs balbachhe[4] esat ļoti līdzīgi dažiem amerikāņu bērniem, ko es pa­zīstu.

-    Tie esam mēs, Rakšasasa kungs, Filipa sacīja.

-    Filipa un Džons. Un Dibaks.

-   Tu gribi teikt, ka jūs neesat bhikhari[5]? Jo man nav naudas, ko jums iedot.

-   Nē. Mēs kļuvām par indiešiem, lai saplūstu ar vie­tējiem.

-    Tas bija gudri no jūsu puses, Rakšasasa kungs uzslavēja. Skaidrs, pat tīģeris noiet no savas takas tā, lai netiktu pamanīts. Viņš paskatījās sāņus uz guru Masamdžasaru. Skumji, bet es nevaru iedomāties, kur iederētos šis tips.

-   Varbūt vienīgi meža ugunsgrēkā vai uz cepamrestēm, Dibaks teica.

-   Ko es turu rokā? Rakšasasa kungs piecēlās sēdus un, ieraudzījis Kobru karali, gari nopūtās un notrausa asaru. Taisnība vien ir tam, ko runā. Dienas pēdējā zivs, ko tu noķer, garšo tikpat svaigi kā pirmā.

-    Lai arī ko tas nozīmē, Dibaks nomurmināja.

-    Pēc visiem šiem gadiem beidzot esmu to dabūjis. Rakšasasa kungs papurināja galvu un uzsmaidīja Di­bakam. Vairs necerēju, ka tā notiks. Un sajūta ir brī­nišķīga.

-   Par to jūs varat pateikties bērniem, Nimrods pie­bilda. Bet tikai pēc tam, kad mums būs izdevies tikt laukā no šejienes. Viņa acis pievērsās lielai plaisai, kas bija pavērusies griestos apkvēpušā apdeguma plan­kuma vidū tieši virs guru svilstošā ķermeņa. Kam, manuprāt, vajadzētu notikt drīzāk agrāk nekā vēlāk. Man nepatīk, kā izskatās tie griesti.

-    Pagaidiet, Džons iebilda. Bez Grounina kunga mēs nevaram doties projām. Tie viņu ir ieslēguši kaut kur te lejā.

-    Grounins? Nimrods jautāja. Ko viņš te dara? Viņš nevar ciest Indiju.

-    Uzrauga mūs, Dibaks sausi sacīja.

Nimrods pasmaidīja un tad izrunāja savu fokusa vārdu "QWERTYUIOP!" Bet nekas nenotika. Nav nekādas jēgas, viņš atzina. Es vēl joprojām esmu pa pusei sasalis. Mums būs jāmeklē viņš tā, kā to dara laicīgie. Rakšasasa kungs? Vai jūs varat paiet?

-    Jā. Rakšasass stīvi piecēlās no gultas. Bet ve­cums ir ļoti augsta cena, kas jāmaksā par gudrību un zi­nāšanām, viņš piebilda, nostādamies uz kājām. Dvīņi palīdzēja viņu balstīt. Kauliem mugurā krakšķot, viņš iztaisnojās un piebilda: Protams, tieši šādās reizēs es vēlos, kaut būtu nomiris jauns. Džon, Filipa. Ļaujiet man kādu laiku uzlikt rokas jums uz pleciem. Pa so­lim vēl aizvien labi tieku uz priekšu, tur nav nekāda misēkļa.

Tiklīdz abi vecākie džini atkal bija pārģērbušies savās drēbēs, viņi piegāja pie laboratorijas bīdāmajām stikla durvīm, pat neatskatīdamies, kad guru līķis beidzot no­vēlās uz grīdas un kopā ar krēslu turpināja degt.

Tikmēr kļuva skaidrs, ka Nimroda raizes par uguni bija vietā: karstums no degošā guru bija ne vien at­kausējis viņa un Rakšasasa kunga ķermeni, bet arī aizdedzinājis tās istabas grīdu, kas atradās tieši virs laboratorijas, un tagad visa pazemes telpa bija pildīta ar smacējošiem dūmiem.

-    Kā mēs Grouninu atradīsim? Dibaks jautāja.

-    Vienkārši, Nimrods atbildēja un, cik skaļi vien spēja, izkliedza sulaiņa vārdu.

Bērni korī pievienojās un tad, Nimroda apklusināti, sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu atbildi. Dibaks, kuram bija visasākā dzirde, norādīja pa gaiteni uz priekšu.

-    Uz to pusi, viņš stingri paziņoja. Esmu pārlie­cināts, ka tur lejā kaut ko dzirdēju.

Nimrods no laboratorijas paķēra skābekļa masku un mazu gaisa cilindru un devās pakaļ Dibakam, jo viņam bija skaidrs, ka Grouninam atšķirībā no pieciem dži­niem varētu būt grūti elpot.

-    Šeit, Dibaks sacīja, pagriezdams atslēgu durvīs, kas nepārprotami veda uz veļas mazgātavu.

Sulainis izstreipuļoja laukā klepodams un elsdams. Paldies debesīm par to, viņš teica. Klausieties, pal­dies debesīm. Kādu brīdi likās, ka mani izžāvēs. Vismaz iznāktu kaut kas kūpināts. Viņš atkal sāka klepot un nerimās, līdz Nimrods nebija palīdzējis viņam piesaitēt skābekļa masku sejai. Ser, viņš sacīja, pārsteigts ieraugot Nimrodu un tad Rakšasasa kungu. Un Rak­šasasa kungs. Kas jums notika?

-   Guru nolaupīja Rakšasasa kungu un mani no mūsu viesnīcas Kalkutā, Nimrods stāstīja. Ja nebūtu jūs un bērnu, mēs šeit paliktu ļoti ilgi.

-     Kur viņš ir? Grounins jautāja. Tas trakais guru.

-     Baidos, ka viņš deg, Nimrods atbildēja. Mēs visi drīz degsim, ja vien neatradīsim ceļu laukā no še­jienes.