Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

Grounins pasita skābekļa cilindru savas jaunās rokas padusē un norādīja atpakaļ pa gaiteni. Manuprāt, iz­eja ir tur. Es dzirdēju, kā pirms stundas daudzi cilvēki aizskrēja uz to pusi.

-   Grounin, Nimrods ierunājās. Nevar nepamanīt, ka tev ir divas rokas.

-    Jā, protams, defendit numerus, Grounins sacīja, pamirkšķinādams bērniem. Drošība skaitā, ja?

Viņi ātri gāja vismaz tik, cik Rakšasasa kungs spēja paiet, atpakaļ pa dūmu pilno gaiteni un vairākām dur­vīm, līdz nonāca pie lifta. Atšķirībā no tā, kuru grieza ēzelis ašrama ārpusē, šis bija elektriskais, bet šķita, ka nedarbojas. Vairākas reizes Dibaks nospieda pogu, lai izsauktu lifta kabīni, bet nekas nenotika, un, atkāpda­mies, lai izpētītu stāvu rādītāju, viņš dūmos pār kaut ko pakrita. Tas bija kas spalvains un gulēja uz grīdas kā izrādījās, koijots, kuru bija apdullinājuši dūmi. Dibaks to pacēla un šūpoja rokās.

-    Mēs to nevaram pamest nomirstam, viņš paskaid­roja. Koijots, šķietami pazinis draugu, mazliet atdzīvo­jās, un, tā kā niknums tagad tam bija zudis, dzīvnieks pateicībā nolaizīja džinu zēna seju.

-   Ja vien varēsim dabūt vaļā šīs lifta durvis… Nim­rods nomurmināja. Viņš nepabeidza teikumu, bet visiem tāpat bija skaidrs. Pat džini nevarēja bezgalīgi ilgi elpot dūmus. Turklāt pēc kāda brīža skābeklis Grounina ci­lindrā izbeigsies. QWERTYUIOP! Nimrods skaļi un ar lielāku uzstājību teica.

Atkal nekas nenotika. Nimrods jautājoši pameta acis uz Rakšasasa kungu, bet vecais džins papurināja galvu, lai apliecinātu to, ko Nimrods jau instinktīvi juta: arī viņš vēl aizvien bija bez tiem spēkiem, kas viņam pie­mita.

-    Džon? Filipa? Dibak? viņš jautāja. Vai kādam no jums vēl ir džina spēks?

Visi trīs bērni papurināja galvu. Lai arī gaitenis bija dūmu pilns, šeit joprojām bija ļoti auksti.

-    Liels gan no jums visiem labums, Grounins no­rūca un iedeva Nimrodam skābekļa cilindru, pie kura bija piestiprināta sejas maska. Lūdzu, paturiet to kādu brīdi, kamēr es mēģināšu tikt galā ar šīm durvīm. Kopš bērni uzdāvināja man jaunu roku, man ir tāda pārlie­cība, ka tagad abas manas rokas tiešām ir stipras. Kad guru rokaspuiši mani ieslēdza, es jutos drošs, ka varētu viņus pacelt un sasist kopā galvas.

-    Mēs to panācām, Dibaks lepni piebilda. Pada­rījām jūsu rokas stiprākas nekā normāli, kad devām jums jauno roku. Starp citu, man ienāca prātā: kāpēc jūs nesasitāt viņu galvas kopā.

-   Tāpēc, ka viens no viņiem tēmēja uz mani ar revol­veri, tu, muļķa mazais kucēn, Grounins paskaidroja. Stipras rokas ir viens. Bet ložu necaurlaidība gluži kas cits.

Grounins iespieda pirkstus spraugā starp abām lifta durvīm un, atgādinādams Samsonu filistiešu templī, lika lietā visu savu spēku, lai atbīdītu tās vaļā.

Dūmu pilnajā gaisā nošņirkstēja skaņa, it kā kuģa sāni berzētos pret enkuru. Kādu mirkli lifta durvis turē­jās pretī Grounina uzbrukumam un tad pēkšņi padevās kā kartona kastes vāki, kad sulainis starp tām iegrūda plecus un muguru.

Dvīņus pārņēma bijība par sulaiņa jaunatrasto spēku, un kādu brīdi viņi nepamanīja, ka nebija ne miņas no lifta kabīnes. Žēl gan, Grounins teica. Bet lifta šah­tas vienā sānā, stiepdamās līdz pašai augšai, bija apkal­pes kāpnes. Dūmi jau vijās augšup, solot svaigu gaisu, brīvību un pieciem džiniem visnotaļ svarīgo saules siltumu.

-     Mēs varam kāpt pa šīm kāpnēm, ser, Grounins sacīja Nimrodam, kas vēl joprojām stāvēja viņam blakus un turēja skābekļa cilindru. Man tas vairs nebūs va­jadzīgs, ser, viņš teica, noraudams skābekļa masku no sejas, un, satvēris kāpnes, devās augšup. Labāk kāpšu augšā pirmais. Ja nu gadījumā tur ir kāds, kam jāiegāž pa degunu. Klusībā Grounins cerēja, ka atradīs kādu no sadhakiem vai sanitāriem, lai varētu tiem pamatīgi sadot, jo viņam nebija šaubu, ka tie gļēvuļi trīs bērnus un viņu pašu bija pametuši drošai nāvei.

-    Jā, dari tā, Grounin, Nimrods piekrita. Viņš pa­skatījās uz bērniem un savieba seju. Tas nekad ne­beigsies, viņš žēlojās. Laicīgais atkal izglābj mums dzīvību.

-   Jo vispirms mēs izglābām dzīvību viņam, Dibaks ierunājās.

-    Jā, tā tas ir, Nimrods atzina.

-    Manuprāt, koijotu tev vajadzēs atstāt, Nimrods viņam teica. Tev būs vajadzīgas abas rokas, lai rāptos pa kāpnēm, vai ne?

-    Vai tad man tas būtu jānes? Dibaks jautāja un, pacēlis koijotu virs galvas, aplika viņu ap pleciem kā kažoka apkakli. Es viņu valkāšu. Viņam vajadzētu būt pieradušam. Vēl vakar viņš bija kažoks. Vai ne, puis? Koijots atkal nolaizīja viņam seju un ērti saritinājās savam glābējam ap kaklu. Dibaks devās augšup pa kāp­nēm pēc Filipas un Džona.

Nobažījies Nimrods atskatījās uz Rakšasasa kungu. Kā jums šķiet, Rakšasasa kungs? Vai tiksiet galā ar kāpnēm?

Rakšasasa kungs no šahtas malas paskatījās augšup un pamāja ar galvu. Acīmredzot tā ir vienīgā iespēja nodzīvot garu mūžu, viņš atbildēja. Bet kāp tu pa priekšu, Nimrod. Citādi es kavēšu tevi.

Nimrods satvēra kāpnes un uzlika kāju uz pirmā pa­kāpiena. Vai jūs negribētu, ka es paturu Kobru karali? Nimrods viņam jautāja. Tā jums varētu būt vieglāk kāpt.