Launo garu akademija, jeb Nezeligu meklejumu serija

Es neiztureju un piecelos. Protams, audzinasana, kas bija mani gadu gaita, nelava man atklati rupji iztureties pret karaliskas gimenes locekli, tacu es nevareju kluset – ari mani lepnums bija gadiem ilgi.

«Es lugtu jus izveleties izteicienus, jusu augstiba.» Magijas trukums mani nepadara mani ne par mulki, ne par slinki!

Vinam pat nebija laika izstiept smaidu, kad tas atkal iesaucas no visam pusem un vel skalak neka ieprieks:

– Vacies prom, iebrucejs! Jus esat aizliegts uz trim dienam!

«Ko es daru tris dienas?» Es pat nezinaju, uz kuru pusi skatities, jo es tiesam nevareju redzet spokus.

Es metos pec aizejosa princa, kurs turpinaja smieties – tagad par kadu nesaprotamu manu neveiksmi, un, nekautrejoties, kliedza vinam mugura:

– Beidz! Ko tas nozime?

Vins atbildeja, nepagriezoties:

– Pretbanditu burvestiba parkapejiem. Soda laika jus nevaresit ieklut saja eka.

– Kas ir bandits? Es esmu bandits?! – sasutusi uz nekurieni jautaju.

Un atbilde bija veja viesulis. Vins iesita man pa muguru un aiznesa uz izeju, izmetot uz lievena. Vina nokrita, sapigi sasita sev un zeligi teica:

– Ah ah…

Tas drizak bija bezspecigs neizpratnes sauciens. Meginaju piecelties, bet mana skolas soma ar lekcijam uzreiz ielidoja sanos. Diemzel macibu gramata palika uz galda. Ka jus varat sadi iztureties pret cilvekiem? Galu gala es neesmu bandits vai parkapejs, es vienkarsi nezinu, ka uzlikt skanas vairogu. Inirans ar tiesi tadiem pasiem smiekliem pargaja man pari un devas talak. Mana pazemojosa pozicija lika man acumirkli aizmirst par sapem un uzlekt augsa. Es vinam neko vairak neteicu, bet iztaisnoju muguru un meginaju ierobezot savas emocijas. Notikusais ir vienkarsi negodigi. Ja, es uz isu bridi pazaudeju seju, bet tas vairs neatkartosies. Neviens neuzdrosinasies par mani nirgajoties smieties vai, ipasi, mani no kaut kurienes izsist. Pat ja tas ir spoks! Pat tresais karaliskas gimenes dels! Lai gan no sis sekundes es vinus abus loti ienidu, es grasijos to neizradit. Jo patiesi laba izglitiba lauj cilvekiem veidot jebkuru seju jebkura iekseja vetra.

Vina atskatijas uz durvim. Mans cels uz turieni ir rezervets tris dienam, man bus jasaprot lekcijas bez gramatu palidzibas. Nekadu problemu. Es nevaru iedomaties situaciju, kura nevaretu atcereties savu staju un necaurredzamo seju. Jaiet uz akademisko darzu un vismaz ar so koku jaiepazist savam acim. Pareizi. Viss, kas ir izdarits, var tikt izmantots par labu. Tikai tapec, lai neizplustu asaras no aizvainojuma, lai tikai neizraditu savu vajumu nejausiem lieciniekiem.

Tikai si iemesla del es vilcinajos, dodot sev laiku, lai ierobezotu savu sajusmu. Bet vina nodrebeja, izdzirdot balsi aiz muguras:

– Vai tu esi ievainots? Palidzet?

Vina pagriezas un piespieda sevi pasmaidit. Lai gan iepazisanas ar alfa vilkaciem bija loti divaina, tagad vins runaja mierigi un bez izsmiekla enas. Taja bridi es biju gatava priecaties par jebkuru atbalstu, un tapec mans smaids kluva dabiskaks:

– Ne. Bet paldies par rupem. Zel, ka biji liecinieks tik neglitai ainai.

Vina atbalsta grupa staveja taluma, lukojoties uz mums ieintereseti. Bet neviens no viniem nenaca tuvak. Vini drosi vien traucas bara aiz sava vadona, gatavi jebkura bridi izpildit vina paveles. Laurs Kingarra pasmaidija – un es atkal pamaniju, ka vina smaids padarija vina seju patiesi pretimnakosu un atvertu. Pat tad, kad vins pats pasaka kaut kadas mulkibas, piemeram, pirmo reizi. Bet tagad vins bija skaidri cita noskanojuma, kas bija labi:

– Aizliegts? Neuztraucieties. Spoki ir launi, bet vini ievero noteikumus. Pirmaja gada es izlidoju no sejienes reizi nedela, ka bija paredzets. Man ir dabiski pavelosa balss, es neko nevaru darit lietas laba.

Es smejos, saprotot, ka vina vardi sniedza vismaz nelielu mierinajumu:

– Luk, es esmu… manai pavelosajai balsij. Labi, es velos noklut darza pirms vakarinam, lai izpilditu uzdevumu. Paldies velreiz, Laur.

Bet vins pargaja pari, liekot man apstaties.

– Saglaba kompaniju?

Es biju parsteigts:

– Nevajag, paldies.

– Protams?

Nepatikamais uztraukums, kas nesen bija atkal uzliesmojis:

– Ja. Ludzu, laujiet man paiet.

Laurs uzreiz atkapas un atkal plati pasmaidija.

– Labi, aizbeg no manis vel mazliet. Tas ir interesantak sada veida, ja tas neaiznem loti ilgu laiku.

Es sastingu:

– Kada zina?

– Tava smarza. Sakuma saubijos, bet tagad esmu gandriz parliecinats – tu esi mans lidzinieks.

– Par ko tu esi parliecinats?! Kads vel paris?

Vins veltija man tadu pasu burvigo smaidu un devas pie saviem draugiem. Traka maja. Patversme trakiem, ragiem idiotiem, nevis macibu iestade!

5.nodala

Atri atradu darza isto koku, noravu vienu lapu no apaksas, ieriveju pirkstos un uzsmereju uz plaukstas locitavas – precizi atkartoju visus macibu gramatas noradijumus. Atliek tikai izlasit burvestibu, preteja gadijuma Alhanova koka lapas paliks tikai lapas. Ar savu ierasto dedzibu meginaju pareizi atkartot katru skanu:

«Nuash-sh-sh,» vina pacietigi izstiepa pedejo skanu un atkartoja nedaudz skalak: «Nuash-sh.»